kaķa klepus - fuck you all!

Nē, vispār jau, neskatoties uz visu, ir sajūta, ka atkal dzīvoju (nevis tikai eksistēju). Visa kā ir tik daudz, bet arī vakari, lai arī pienāk vēlāk nekā agrāk, iegūst pavisam citu piegaršu un sajūtas. Tā ir padarīta darba sajūta. Kādreiz, studiju laikos, tā bija un tagad atkal.
Jā, es māku dusmoties&besīties, es māku raudāt (vai vismaz būt ceļā uz to) - tas ir veids, kā ikdienišķās emocijas dabūt no sevis nost, neatstāt sevī un neuzkrāt. Bet jūs mani nesalauzīsiet, jo, tāpat kā visi cilvēki, po boļšemu es nemainos!