kaķa klepus - Post a comment

es nepriecājos par to, ka kādam, kam ir vairāk, būs mazāk, jo man jau tās ekstras nevajag un arī neskauž. cilvēkam normālai dzīvei vispār vajag maz. paēst un jumtu virs galvas. pārējais jau ir iekšējais un cilvēciski savstarpējais un tas atkarīgs tikai no paša. es uzjautrinos par to pēkšņo acu atvēršanos un nespēju atteikties no šī un tā, un vēl kaut kā. tās zaudētās darbavietas - visas tās valsts aģentūras ar padomdevējiem, konsultantiem, blondīnēm, kas televīzijā maļ vienu teikumu mainot vārdu kārtību neskaitāmas reizes - nu kam viņas vajadzīgas?! nevienam. tagad, kad šīm kundzītēm ķeras klāt, saceļas lielais troksnis, bet, kad visus treknos gadus aparāts pūtās un uzblīda, tiem pašiem penšiem vajadzēja pielikt normālai dzīvei, tad pisa kapeiku - pielika 20 santīmus un teica - vairāk nevaram, vairāk nav, tāpat jau kopā miljons. nu un kas tagad - izrādās var atrast pusmiljardu, ne tikai 20 santīmus. tikai diemžēl (cerams, ka ne) uz to pašu penšu rēķina.


bet par uzņēmumu veidotājiem.. man ir nācies saskarties ar diezgan atbaidošiem gadījumiem. mums tāda tauta, kas neprot ne ar varu, ne ar naudu apieties. visu tik zem sevis velk. darbiniekiem algas mazas, jo vairāk nevar atļauties, bet pašiem mašīnas vairojas kā dalīšanās procesā. nesaprot latvietis to, ka, jo vairāk atdod, jo vairāk atnāk atpakaļ, nesaprot. tāpēc arī visi šie sūdi. jo katrs velk tikai zem sevis.