kaķa klepus - pārmaiņus pēc kaut kas pozitīvs

– Ekonomiskā krīze visapkārt. Taupības režīms. Ierēdņus samazina par desmit procentiem. Kā uz to reaģē Nacionālais teātris?

– Mums ir tāds norādījums... Visām kultūras iestādēm arī jāizskata savs štatu saraksts. Pieci procenti iestādē strādājošo jāatlaiž līdz 1. janvārim, vēl desmit – līdz nākamā gada jūnijam. Tā ir vadītāja izvēle – atlaist aktierus vai, teiksim, tehniskos darbiniekus.

– Tad jau tavs Spēlmaņu naktī izspēlētais jociņš par to, ka šā gada labākais aktieris Juris Lisners droši vien varēs palikt ārpus atlaižamo saraksta, atbilst patiesībai?

– Jā, tā ir. Vēstuli, ko atsūtījusi Kultūras ministrija, esmu pielicis pie sienas, un visi ar to ir iepazinušies. Bet man, cilvēkam, kas strādājis dažādos vadošos amatos, šis tā sauktais taupības režīms šķiet diezgan muļķīgs. Ja kādas iestādes vadītājs gadiem ir turējis liekas štata vietas, lai ar to palīdzību nosegtu kādus citus izdevumus, tad šīs štata vietas patiešām jālikvidē. Kaut gan arī šī naudiņa droši vien nav bijusi lieka – vadītājs droši vien to izmantojis, lai prēmētu esošos darbiniekus par labu strādāšanu. Lai uzslavētu darbiniekus, nepietiek ar labiem vārdiem vien... Viens mehānisms ir: ar vadītāja harismu pacelt darbinieku noskaņojumu un mudināt strādāt vēl vairāk; otrs mehānisms ir nauda. Mēs teātrī nopelnām 60% no teātra budžeta, valsts mums dod pārējos 40%. Vēl viena iespēja ir pārstrukturēt štatus. Ir teiciens: ja esi strādājis vienā darbavietā vairāk nekā piecus gadus, tu jau esi iestidzis. Bet var arī esošos darbiniekus aizrotēt uz citu vietu tajā pašā darbavietā.

– Daudzus gadus bija tāda prakse: ministrijas mēģina izlietot līdzekļus, kas gada laikā nezin kādēļ ir ietaupījušies.

– Kad strādāju Nacionālajā radio un televīzijas padomē, gada beigās pāri palikušie līdzekļi netika atdoti atpakaļ valstij. Cilvēkiem tos izmaksāt nebija iespējams, jo tās ir dažādas sadaļas. Ja atdotu atpakaļ valstij, nākamajā gadā tev šos līdzekļus vairs neiedos, sakot, tev, izrādās, tik daudz vairs nevajag! Un kas notika? Vadītāji pirka lietas, kas īstenībā nebija diži vajadzīgas.

– Vai arī rīkoja balles.

– Nu, jā, bet mēs ar to visu mētājamies no viena grāvja otrā. Kāpēc gan nedrīkstētu rīkot balles? Pēdējos gados vēroju arī tādu parādību: diezgan daudzi vadītāji atnāca un vaicāja: cik pie jums maksā Ziemassvētku koncerts? Vai arī – cik maksā viena izrāde? Šis naudas izmantošanas veids bija ārkārtīgi pozitīvs: iestāde vai firma nopirka veselu izrādi saviem darbiniekiem. Un tas bija labi abām pusēm: man labi, jo ir 100% izpirkta visa izrāde, firmai labi, ka tās darbiniekiem ir sagādāti svētki, jo cilvēki nemaz tik bieži uz teātri neatnāk – kaut arī biļetes nav pārlieku dārgas, ģimenei kopā atnākt bieži vien ir problemātiski. Pēc izrādes firma uz sava rēķina pacienā darbiniekus ar glāzi šampanieša vai vīna, mazliet patusē un jūtas laimīgi! Jo tie – skaties, kā gribi – ir svētki: gan tāpēc, ka izrāde, gan tāpēc, ka skaistas telpas, gan tāpēc, ka smuki saģērbušies. Gadījums ar Valsts ieņēmumu dienestu un operu – stulbāk jau vairs nevar būt! Ja man pēdējā brīdī vajadzētu atcelt izrādi... Tas būtu ārprāts! Kas tad man tās biļetes izpirktu? Tie būtu milzīgi zaudējumi. Ja uzņēmums ne 18. novembrī, ne Ziemassvētkos nedrīkst radīt cilvēkiem svētku izjūtu, uzsaucot teātra izrādi un glāzi šampanieša pēc izrādes, tad ko tas vispār drīkst?! Viss ir jādara tieši otrādi – ja laiki ir drūmi, tad vajag nevis aizliegt cilvēkiem mazliet prieka, bet gan stimulēt uzņēmumus, lai viņi dod šo prieku! Ja runājam par prēmijām, tad varbūt vajag to lielumu limitēt, piemēram, uz Ziemassvētkiem nedrīkst izmaksāt vairāk par 50 latiem. Taču arī šie 50 lati cilvēkam ir būtiski – tas ir svētku šampanietis, klāts galds un sveču gaismiņas! Bet mums tagad atkal liek brist ar dubļainiem zābakiem un nolaisties zemāk par bomžiem!

– Vai tev nešķiet, ka ekonomiskā krīze mums arī kaut ko iemāca, ne tikai atņem?

– Šī ekonomiskā krīze mūsu valstij ir ārkārtīgi laba. Tieši tas, kas mums vajadzīgs! Žēl, ka tā nenāca agrāk. Pirms tās nedz miljonāri, nedz parastie cilvēki īstenībā nesaprata, kas notiek. Viens otrs vairs nezināja, kādās mašīnās braukt un vai sēdēt vienlaikus trijās, cik dzīvokļus un cik mājas pirkt, ņemt tādus kredītus un ņemt šitādus kredītus... Tagad arī nāk viens otrs kolēģis un saka: zināt, man ir kredīts par māju un mašīnu... Bet es savu pirmo žigulīti nopirku tikai pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas, un pirmajā normālajā dzīvoklī mēs ar ģimeni ievācāmies arī tikai tad, kad man bija kādi 33 gadi. Visu reizē mēs nevarējām atļauties. Bet tad, ja cilvēks savos 28 gados grib braukt ar pēdējā modeļa džipu, dzīvot plašā savrupnamā un četras vai piecas reizes gadā braukt ceļojumos uz ārzemēm, tad... Cilvēki sprieda tā: vai var atļauties aiziet uz dzimšanas dienu, paņemot līdzi pudeli vīna un puķi, vai arī jādomā, kā neaiziet, jo pie TĀ CILVĒKA visi iet vismaz ar simts latu dāvanām... Un bija arī tā: nedod, die"s, ja uz prezidenta pieņemšanu sieva aizies tajā pašā kleitā, kas bija uz iepriekšējo pieņemšanu, un ja vēl kāds to pamanīs! Un tad kādā dzeltenajā presē šo faktu kārtīgi apd...īs, nerēķinoties ar to, vai cilvēks var atļauties uz katru svinīgu pasākumu pirkt jaunu tērpu. Jā, kaut kas mums bija aizgājis pa šķībo, un būs ļoti slikti, ja cilvēki nesapratīs šo likteņa mājienu.

– Tas jau bija pamanāms, ka cilvēki daudz ko pirka tikai pirkšanas dēļ.

– Pavisam nesen kāda ekonomiste teica apmēram tā: kad ieejat veikalā un iekārojat kādu preci, vispirms ļoti kārtīgi padomājiet, vai jums to preci patiešām vajag. Un tas attiecas gan uz studentiem vai pensionāriem, gan uz miljonāriem. Gan attiecībā uz pārtiku, gan uz pēdējā modeļa mersedesiem. Vai jums vajag vēl vienu kleitu, pulksteni vai makšķeri? Vai jums pārtiku vajag tikai tik daudz, lai paēstu, vai arī – lai ar slaidu vēzienu izmestu ārā no ledusskapja dažas dienas vēlāk? Es arī pats sevi esmu pieķēris, ka veikalā pērku daudz ko tādu, ko patiesībā man nevajag, paklausot savai iekšējai balsij – šo ēdu, to arī, bet to būtu interesanti pagaršot utt. Taču īstenībā vajadzētu domāt par to, kā nopirktos produktus pagatavot tā, lai tos neizmestu, jo mana vecāmāte man neļāva mest ārā pārtiku.

– Un kā tu vērtē šo ekonomisko sitienu attiecībā uz kultūru?

– Arī nav nemaz tik slikti. Ik vakaru sēžu un domāju par to, kā salikt programmas, ko darīt, lai stabilizētu lietas, lai nāktu cilvēki... Visbūtiskākais jautājums ir par kvalitāti.

– Bet strādājošo skaits būs jāsamazina. Kas gan tur labs?

– Jā, tas ir smagi... Šis solis skars pensionārus, kas strādājuši ilgi un labi, un alkohola mīlētājus. Bet māksla, kā zināms, ir ļoti sensitīva lieta – ne vienmēr tu vari dzērāju vai pensionāru izmest uz ielas. Un ne vienmēr tevī spēlē žēlums pret konkrēto cilvēku, ir jādomā arī par viņa devumu teātrim un valstij. Tā ka man no tiem 217 cilvēkiem, kas strādā teātrī, faktiski nav, ko atbrīvot, jo man patiesībā ir vēl vajadzīgi darbinieki, lai varētu saražot kvalitatīvas izrādes.

– Un ko darīt ar alkoholiķiem – talantīgiem aktieriem?

– Tā ir liela problēma... Esmu bijis spiests dažiem palūgt aiziet. Ja cilvēks spēj savākties, tad varam runāt tālāk. Jo blakus tomēr ir arī citi talanti, kuri spēj neaizrauties ar alkoholu. Protams, es mēģinu viņiem palīdzēt, lai tiktu ārā no purva, taču viņiem pirmām kārtām jāskaidrojas ar kolēģiem, kuri viņu vietā glābj izrādi.

– Tu laikam nezini, ka aktieriem ir bohēma...

– Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet šodien cilvēki ir tā noskrējušies starp teātri, televīziju, kino, pasākumu vadīšanu un koncertiem, lai varētu savilkt galus kopā, ka bohēma ir pilnīgi neiespējama. Mēs reizēm domājam: lūk, pēc pirmizrādes vajadzētu riktīgi iedzert, bet nekā – nākamajā rītā esmu spiests ieplānot mēģinājumu, lai atkal būtu darbs. Vienīgi pēc Spēlmaņu nakts visi bija mazliet paplosījušies, un tas ir tikai normāli.

– Nu, dzērājus var sist, kā smejies, arī ar rubli. Bet, ja runājam nopietni, kas tevi uztrauc aktieru atalgojuma sistēmā?

– Kādreiz bija tā: Tautas skatuves māksliniekiem – viens atalgojums, Nopelniem bagātajiem – cits, pārējiem – pavisam cits. Ja šī sistēma būtu saglabājusies, tad šodien nevienam nevajadzētu uztraukties par pieminekļa uzlikšanu... Šodien esam sastājušies vienās kāpnēs. No jauna cilvēka viedokļa tas varbūt ir labi, visiem vieni noteikumi. Bet... ja tu esi talantīgs galdnieks, tad tev darbs būs gandrīz vienmēr. Ja tu esi talantīgs aktieris, tad darbs tev nebūs vienā laidā, jo cilvēka spējas emocionāli izlādēties ir dažādas. Ja katru vakaru dažādās izrādēs tev vajadzēs skatīties vienus un tos pašus divus vai trīs aktierus, tev apniks un tu uz šo teātri vairs neiesi. Lai cik talantīgs būtu aktieris, viņš gadā var nospēlēt divas, trīs, maksimums, četras lomas, nevis septiņas vai desmit. Ja aktieris ir stārs, viņš gadā nospēlē trīs lomas un saņem cilvēka cienīgu samaksu. Bet nevar aktieris vienmēr būt stārs, un tad viņš sēž uz pamatalgas. Ejam tālāk. Ir arī tādi aktieri kā Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Lāsma Kugrēna, Ivars Puga, citos teātros – Juris Strenga, Olga Dreģe un citi. Un šajā gadījumā man ir skumji – viņi visu savu mūžu ir atdevuši teātrim, viņi bija zvaigznes, viņi vēl tagad ir zvaigznes, protams, viņi vairs nav ne induļi, ne ārijas, ne romeo un džuljetas, bet tad, kad pēc esošās punktu sistēmas nespēju viņiem nodrošināt zvaigžņu cienīgu algu, es jūtos ļoti slikti. Vajadzētu būt tā, ka viņi saņem savas lielās algas par nopelniem un teātra vadībai par to nebūtu īpaši jāuztraucas. Aktieriem, kuriem jau ir 70 gadu, nav tik viegli atrast lomas, kaut gan mēs darām, ko varam. Viktors Lapčenoks, piemēram, vēl dzied un pelna ar to naudu, esmu par to priecīgs, bet, kad redzu, piemēram, šarmanto latviešu estrādes karalieni Margaritu Vilcāni, tad zinu, ka viņa dzīvo ļoti pieticīgi, jo viņa vairs nekoncertē. Tad man šķiet, ka valstij ir jābūt atbildīgai par šiem cilvēkiem, kuri gadu desmitiem ir spodrinājuši Latvijas vārdu.

– Vai, uzsākot darbu Nacionālajā teātrī, tevī bija kādas ilūzijas par samaksas sistēmu?

– Kādreiz, ļoti sen, es domāju, ka visi ir vienādi – aktieri, žurnālisti, galdnieki, direktori, sētnieki... Tāpēc pret visiem jāizmanto vienādi kritēriji. Tagad domāju, ka vajag diferencēt. Ja mēs nebalstīsim tādus cilvēkus kā Vestards Šimkus, Elīna Garanča vai Uldis Dumpis, tad nekā laba nebūs. Cilvēks par savu izdzīvošanu var cīnīties līdz kaut kādai robežai, viņam jāsniedz arī kaut kāds gandarījums, lai ir prieks tālāk dzīvot un radīt. Nu, nevar visi cilvēki vienādi uzrakstīt rakstu avīzē, novadīt raidījumu TV vai izveidot scenogrāfiju, jo būs tādi, kas to izdarīs labāk par citiem. Tāpēc tie, kas dara labāk, ir attiecīgi arī jāstimulē. Un tāpēc ir ļoti laba izjūta: tu sēdi skatītāju zālē un esi pārliecināts, ka šis aktieru ansamblis man kā skatītājam dos milzīgu prieku un gandarījumu. Tā ir drošības izjūta: tev nevajag iekrampēties krēsla malās un gaidīt varbūtējo izgāšanos. Tā ir profesionalitāte, ko cilvēki veidojuši gadu desmitiem. Un tā ir pienācīgi jāatalgo. Tas pats attiecas uz citām profesijām.

– Vai Preses nama kafejnīcā, kad astoņdesmito gadu vidū svinējām 5. maiju – Padomju preses dienu –, tu varēji iedomāties, ka reiz kļūsi par Nacionālā teātra direktoru?

– Ja man kāds toreiz teiktu kaut ko tādu, es par viņu smietos. Bet dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja mēs esam augstprātīgi, tad pēc laika būsim spiesti būt pazemīgi. Ja mēs esam pazemīgi un Dievs mums dod kādu iespēju lēcienam augšup, tad mums jābūt gudriem, lai neaizlēktu garām. Un vienmēr jābūt gataviem briesmīgiem kritieniem. Par šo tēmu mēs abi varētu rakstīt mācību grāmatas, lai citi saprastu, kā jārīkojas tad, kad Atmodas saullēkts jau aiz kalniem, bet interneta bezdibenīgajā zākāšanās purvā viens otrs netraucēti iemaisa melus un murgus, un jārīkojas tā, lai mēs paši sevi nesagrautu un paši spētu izrauties no šā anonīmā melnuma. Tā ka Preses nama kafejnīcā mēs par tādām lietām nedomājām – mēs vienkārši dzīvojām. Kaifīgi, sulīgi dzīvojām, mīlējām un strādājām.