kaķa klepus - for myself

Izrādes recenzija: Skolā ieti man ne-gribas...

Atklāti sakot, man nebija nodoma rakstīt par I. Ābeles un V. Kairiša "Skolu" Nacionālajā teātrī, jo izrāde, kā šodien mēdz teikt, mani īsti neuzrunāja un daudzos komponentos tās apšaubāmības indekss ir samērā augsts. Dažu kritikas meiteņu pārliecīgā sajūsma par izrādi pēc īpašiem komentāriem neprasījās, taču "Dienas" lielākā teātra speciālista pārspriedumi raisīja ne vienu vien iebildi un pārdomas, ar kurām tomēr gribējās padalīties publiski kritiskajā telpā, teiksim, lai nodrošinātu viedokļu dažādību.

Dabiski, ka klimats šajā pašaurajā telpā ar iekšēji cirkulējošām strāvām lielā mērā nosaka spriedumu un vērtējumu, bet tam, manuprāt, tomēr nevajadzētu būt tik uzbāzīgi sadiegtam no mēģinājumiem apiet būtisko caur detaļām un aizštopēt visus caurumus ar vērtētāja subjektīvajām atmiņām kā vienīgo patieso lietu mēru.

Sākšu no paša sākuma. Idejas aizmetnis esot radies P. Krilovam kādā sarunā ar I. Ābeli, un autore būdama brīnišķīga literāte, kuru valdzina šodien izzūdošie latviešu valodas slāņi, pieķērās šim impulsam, lai radītu dramaturģisku tekstu pēc četru pazīstamu rakstnieku darbu motīviem, kas lugā tiek apvienoti un iekausēti vienas kopīgas tēmas literārajā veidnē ar skatu vēsturē. Kā vēsta nosaukums, šī tēma ir skola jebkura cilvēka dzīvē un kompozicionāli visu arhetipiski ietonēto personāžu likteņi lugā ir pakļauti šīs tēmas atklāsmei, arī Miča, jo es nedomāju, ka autores nodoms bija spēkoties ar Sudraba Edžu un radīt vēl vienu Dauku.

V. Kairišs, pēc viņa vārdiem, savu izrādi arī veido par "skolu universālā nozīmē" un piedevām balsta to savā individuālajā pieredzē, kurā joprojām neeksistē atbildes uz jautājumiem, "ko es vienpadsmit gadus darīju 5. vidusskolā" un "kur izkūpējušas visas tās matemātikas, algebras, fizikas"? Varbūt, ja viņš parunātos, piemēram, ar A. Buiķi viņam izdotos saprast, kur tās palikušas, taču tas lai paliek viņa paša ziņā. Protams, skola ir sistēma jeb drīzāk ievads sistēmā, jo sabiedrība arī ir sistēma un cilvēks diemžēl ir sabiedriska būtne. Rāmji vai ierobežojumi ir katras sistēmas neatņemama sastāvdaļa, jo absolūtā brīvībā (alias haosā) mēs jau sen būtu viens otru iznīcinājuši. Neviena sabiedriskā sistēma nav pilnīga, cilvēce tās lielā mērā veido "taustoties" un šis process atsevišķam indivīdam vienmēr ir un būs sāpīgs, cik, tas atkarīgs no daudziem faktoriem un arī viņa paša. Savukārt, skola varētu būt viena no mūsu radītajām iespējām ātrāk iepazīt, apjaust un izjust to sistēmu, kurā savu dzīvi mums nāksies nodzīvot. Jā, tur ir sava nežēlība, taču tā bieži izriet no cilvēkiem, kas šo iespēju realizē dzīvē, un, tā kā teātrī viss notiek ar un caur cilvēku, te paveras bezgalplašs māksliniecisku pētījumu lauks. Iedziļināšanās tajā tikai vēlreiz liktu padomāt par to, kā cilvēks īsti veido šo pasauli un kā pēc tam pats tajā jūtas?

V. Kairišs saka: "skola ir traģiska pēc būtības, bet tajā ir ārprātīgi jautri" un savā iestudējumā dara visu, lai tā tas arī izskatītos uz skatuves, pat nepamanot, ka aizrautīgā atainošana, kurā jūsmīgi iesaistās visi vidējās paaudzes aktieri, pārāk bieži aizēno to, ko visām šīm skolēnu everģēlībām vajadzētu paust izrādes kopējā struktūrā. Vietām te parādās tādas bezgaumības, par kurām pat šodienas vidusskolnieki ir izbrīnīti, bet ko visu uz skatuves nedara, lai piesaistītu publiku. Lugas darbību ar visiem dialogiem nosacīti varētu attiecināt uz pagājušā gadsimta sākumu, bet režisors savā izrādē to ar griezīgu "disonanto harmoniju"ievieto septiņdesmito gadu kolhoza realitātē. Vispār pieļaujams paņēmiens, lai gan intervijā viņš pats atzīst, ka luga ir stāsts par latviešu nācijas veidošanos, kad skolā gāja tikai no desmit gadu vecuma un dažas ziemas. Bērni toreiz bija naivāki, biklāki un viņu domas vēl grozījās ap pavisam vienkāršām pasaules lietām, kas skaidri atspoguļojas I. Ābeles tekstā. Turpretim izrādē pa skatuvi dauzās septiņdesmito gadu pamatskolas beidzēji ar visām savām seksuālajām vaļībiņām un, šodienas leksiku lietojot, bīda ābečnieku tekstiņus. Tās vairs nav nekādas "jēgas lamatas slinkam vai paviršam skatītājam", bet gan pamatīga jēdzieniskā nobīde, ar kuru režisors pats vairs izrādē netiek galā. Katram tekstam piemīt sava iekšējā loģika, kas nāk no autora, un, ja tu savā iestudējumā to lauz, tad vietā liktajai ir jābūt spēcīgākai un izrādes virsuzdevumā jeb režisoriskajā skatījumā nopamatotai - viena no režijas elementārajām pamatpatiesībām. V. Kairiša un viņa komandas veidotais vizuālais teksts izrādē disharmonē ar I. Ābeles literāro tekstu, kurš savā būtībā atspoguļo cita laikmeta domāšanu un tas rada visai ievērojamu tā saucamo nelūgto asociāciju gūzmu. Spilgtākā no šīm asociācijām diemžēl saistās ar infantilismu.

Aktieri, kas atveido skolas bērnus, ieliek savos tēlos pa kādai spilgtākai raksturīgas uzvedības līnijai un pieklusinātākās epizodēs ar intīmākiem dialogiem rada uz skatuves arī vienu otru emocionāli piesātinātu brīdi, kas iespiežas skatītāja uztverē, jo reālpsiholoģiskā spēle ainas kopējās norises liek uztvert samērā tieši, taču V. Kairiša pieredzes uzklātais komentārs lielākajā daļā izrādes ienes savas korekcijas, personāži nemanāmi sāk atgrūst režisora piedāvātās mizanscēnas un rezultātā parādās iepriekšminētās asociācijas. Skolotāja, Mātes, Tēva, Pūķa, Lizbetas u.c.pieaugušo lomu atveidotāji izrādē nav tik strikti pakļauti režisora samocītajam "komentāram" un savus tēlus, ieskaitot lokālās deformācijas, veido ar plašāku vispārinājumu, tādēļ tie iestudējumā ir pilnasinīgāki, labāk adaptē tekstu un precīzāk atklāj tos cilvēcisko motīvus, kas visu notiekošo virza pretī traģiskajam finālam. Visapbrīnojamāk tas izdodas A. Kairišai, kuras vecāmāte bez jelkādas piepūles izkāpj no režisoriskā "laika rāmjiem" un pavisam nelielā epizodē ar savu spēli izstaro tik daudz mīlestības, ka tā spēj ieskaut sevī ne tikai Miču vien, bet visu zāli.

Cik noprotu, doma iesaistīt darbībā "Cosmos" puišus režisoram nāk no lugas devītās ainas (Enģelīšu skola) un satur sevī iespējamību skatuviski sapludināt Miča sapņus ar reālās skolas dzīves norisēm, taču, neskatoties uz A. Maskata iejūtīgi veidoto muzikālo partitūru un ansambļa vokāli perfekto izpildījumu, neteikšu, ka V. Kairišam tas dikti labi izdodas. Skatuviskās fantāzijas ir pārāk piezemētas un Miča pasaulei pietrūkst tik ļoti nepieciešamās iracionālās dimensijas. Ir ainas, kuras dauzonīgie puikas zilajos uzvalciņos emocionāli un asociatīvi spēj paplest plašumā, bet liela daļa ir tādas, kurās viņi darbojas bez īsti apjaušamas vajadzības. Ja režisors pie šīs ieceres būtu piestrādājis tikpat rūpīgi, kā viņš operā to dara ar kori, tā varētu izvērsties par vienu no iespaidīgākajām izrādes koptēla sastāvdaļām.

Un nobeigumā daži vārdi par lugas centrālo tēlu Miču - "smalko dvēseli ar dimanta oliņu" jeb bālo zēnu, kura jūtīgā un atvērtā dvēsele liek katru dabas parādību un cilvēka rīcību skatīt vienlaicīgi caur sirdi un prātu. Tā ir reta dāvana cilvēkam un ļoti grūta loma aktierim, jo visai viņa psihofizikai nākas strādāt ekstrēmā režīmā ar bezgalplašu aktierisko izpausmju amplitūdu, lai tēls būtu pārliecinošs un nepazaudētu saikni ar šo pasauli. U. Anže nenoliedzami dara visu, ko spēj, bet režisora konceptualizētā laika pārbīde, kas nosaka aktieru eksistences veidu uz skatuves, ne tikai ierobežo viņa radītā tēla apjomīgumu, bet  ievirza to tādā kā depresīvi-agresīvā gultnē un izrādē, ne lugā, bet tieši izrādē, Miča sapņi vairāk izriet no viņam nodarītās pārestības un nevis sirds šķīstuma. Lielākas skaidrības labad te vēl varētu piebilst, ka katra valoda ir pasaules skatījums; I. Ābeles tekstā izmantotā valoda ir viena pasaule ar savām iekšējām likumībām un V. Kairiša skatuves valoda ir otra pasaule ar saviem nosacījumiem, kuras iestudējumā organiski nesaplūst vienā kopistiskā veselumā, bet paliek uz skatuves savā starpā rīvējoties un beržoties. Nenoliedzami pa kādam atplaiksnījumam no Miča sūrā likteņa saistībā ar "bērnu dresētavu" tur cauri izberžas, bet tas nav daudz, protams, ja vien mums "perversu baudu" nesagādā elementāra atpazīstamība uz skatuves.

Neraugoties uz V. Kairiša proponēto vēlmi pēc jaunas perspektīvas savā sadarbībā ar I. Ābeli viņš tomēr ir pamanījies lugas autori pa vecam iepīt manāmi žņaudzošā traktējuma tīklā un kas īsti latviešiem varētu būt skola plašākā racionāli nedefinājamā sfērā, mums no izrādes uzzināt tā arī neizdosies. Negribētos domāt, ka šodienas sapnis par Latviju aprobežojas tikai ar vienpusīgo atziņu par skolas bēdīgi unificējošo raksturu un bērnu iecienīto "skolā ieti man ne-gribas..."