kaķa klepus - jau sen

Daži sapņi tomēr paliek tikai un vienīgi sapņi. Vakar nosecināju - paldies Dievam, ka tā! Cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, nevis tādi, kādus mēs viņus vēlamies redzēt. Konkrētajā situācijā tā otrā bilde manam ego liekas daudz pievilcīgāka: izdomāta mīlestība tomēr ir kaut kas vairāk par neatbildētiem telefonzvaniem. Grūti izsvērt, kurā gadījumā sāpe ir smeldzīgāka un dziļāka - kad brūk tā ilūziju pils vai kad vispār nekā nav, nekad nav bijis - ne sapņu, ne asaru! Tikai nesakiet, ka tas ir viens un tas pats. Galvenais taču ir mīlēt nevis būt mīlētam?!