drāma
« previous entry | next entry »
Jul. 18th, 2008 | 02:57 pm
Kopš atgriešanās no atvaļinājuma es apzināti izvairos no komunicēšanas ar vienu cilvēku. Viņš arī klusē un neraksta. Šis žanrs man vienmēr ir padevies. Es neprotu aiziet un pateikt 'zajebala man tas viss!'
Kopš atvaļinājuma es vispār mazāk komunicēju (man pat mātei negribas zvanīt), jo tieši festivāla laikā piefiksēju, ka komunicēju tikai tad, ja man no tā cilvēka kaut ko vajag vai arī man ir svarīgi pašapliecināties citu cilvēku priekšā. Dikti izbesīja cilvēki, kuriem bija svarīgi pienākt klāt, beztolkā pabārstīt pieklājības frāzes vai pateikt kaut ko spīdošu. Esmu pieradusi pie vientulības. Reizēm, protams, ar sevi ir par maz, bet tad es meklēju cilvēkus, ar kuriem var sadoties rokās un noiet krietnu ceļa gabalu, nevis vienkārši saskrieties un patērzēt.
Kopš atvaļinājuma es vispār mazāk komunicēju (man pat mātei negribas zvanīt), jo tieši festivāla laikā piefiksēju, ka komunicēju tikai tad, ja man no tā cilvēka kaut ko vajag vai arī man ir svarīgi pašapliecināties citu cilvēku priekšā. Dikti izbesīja cilvēki, kuriem bija svarīgi pienākt klāt, beztolkā pabārstīt pieklājības frāzes vai pateikt kaut ko spīdošu. Esmu pieradusi pie vientulības. Reizēm, protams, ar sevi ir par maz, bet tad es meklēju cilvēkus, ar kuriem var sadoties rokās un noiet krietnu ceļa gabalu, nevis vienkārši saskrieties un patērzēt.