kaķa klepus - March 20th, 2007

pat ja nav notikusi katastrofa vai traģēdija (tikai kārtējā klišeja), ir fantastiski izjust atbalstu un drauga plecu sev līdzās. mani patīkami pārsteidza bosa reakcija šodien. tas, ka viņa māk paklusēt; īstajā brīdī sajust, ka vēlos palikt viena; nomierināt ar vārdiem un iekšējo pārliecību, ka varu paļauties - ja kritīšu, mani saķers (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē); iedegt gaismu, kad jūties strupceļā. ar draugiem šī sajūta un uzticēšanās rodas laika gaitā un tā ir pašsaprotama. ar kolēģiem līdz tādai sajūtai reti kurš nonāk. bet ieskatīties cilvēkā, sajust atbalstu un rūpes - tas jau velk uz īsta biedra statusu, kur šīs īpašās saites ir nedefinētas un vārdos neizteiktas. toties sajūta ir spēcinoša. un par to viņai milzīgs paldies.