kaķa klepus - September 14th, 2006

Mēģināt saprast, kā cilvēki ir strādājuši pirms tevis, atrast veselu čupu ar nenozīmīgām lietām - sīkumiem, ar kuriem te jākrāmējas! Galīgi nav aizraujoši, it īpaši tad, ja atrodas kļūdas/neprecizitātes/nebūtiskas lietas, kuru dēļ es jau nu galvu nelauzīti, bet birokrātiski-formālajam ķeksim JĀ ir vajadzīgs tikpat birokrātiski-formāls pierādījums.
Tad vēl zvans no nepazīstama puiša "Man te teica, ka Tu labi rakstot bakalaura darbus!" TAS jau ir aizgājis līdz Lauksaimniecības universitātei? man nav ko teikt ...
Tad eksistenaciālas pārdomas par to, vai ir vērts līst tur kur tevi negaida; tiekties pēc tā, ko tev tur negrib dot? Varētu jau strupi pateikt NĒ, bet jautājums ir: vai patiešām negaida un negrib?
Tad vēl aizejošie kolēģi. Kārtējais. Un šaubas par savu pārliecību, par savu uzstādījumu un motivāciju. Pieņemu, ka tas viss ir tikai dabiski. Pacietību.
Es netikšu līdz rītdienai ar visu galā. Mierinu sevi. Esmu tikai pati sev. Ir labi. Varbūt ilgojos, varbūt nē - pēc draugiem, pēc pleca sajūtas ...

Piedraugoju dienasgramata , vismaz būs ko lasīt!

Un izskatās, ka es šodien pohujā laižos prom! Paņemšu darbiņu mājās ... lai rīt neizdarītu atstieptu atpakaļ!