opā!

« previous entry | next entry »
Feb. 14th, 2008 | 01:33 pm

Šodienas Dienā tas raksts par bulīmiju. Tās meitenes mamma man atsūtīja īsziņu, lai izlasu. Pēc tam telefonsarunā nonācām pie atziņas, ka neviens nevar palīdzēt tik ļoti kā katrs pats. Ne Dievs, ne mamma, ne draugs. Destruktīvākais, ko cilvēks ar sevi var izdarīt, ir dzīvot ar pagātnes nodarījumiem un sāpēm. Tas ir galā. Jā, tas ir noticis ar tevi, kāds ir bijis vardarbīgs, taču tas ir beidzies, tas ir pagātnē. Bet es zinu, cik grūti ir piedot un iet tālāk. Es arī bez saviem līdzcilvēkiem, bez tiem dažiem draugiem, kas grūtā brīdī mani ir stutējuši un teikuši, ka ir jācīnās, nebūtu tikusi galā ar likteņa-slikteņa mesto izaicinājumu. Paldies viņiem par to. Paldies [info]zii, kura ir bijusi blakus visdrūmākajos brīžos. Taču tikai tad, ja tu esi pietiekoši drosmīgs paskatīties uz sevi, atzīties un nemelot sev, ja tu esi spējīgs atstāt pagātni pagātnē, izdzēst no sevis aizvainojumu, tikai tad tu vari uzvarēt. Pretējā gadījumā ne zāles, ne psihoterapeiti tev nepalīdzēs.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {7}

zii

(no subject)

from: [info]zii
date: Feb. 14th, 2008 - 01:42 pm
Link

Bučas. ;)

Reply


zane

(no subject)

from: [info]lidot
date: Feb. 14th, 2008 - 02:37 pm
Link

es bieži domāju - kā vispār meitenes iedomājas uzsākt ko tādu? runājot tieši par bulīmiju - kā viņas izdomā, ka visu problēmu risinājums ir divi pirksti rīklē? kāpēc cilvēki pierijas, man aptuveni ir skaidrs - paaugstinās endorfīna līmenis smadzenēs, kādu brīdi ir labsajūta. līdz brīdim, kad jūt, ka vēders plīst pušu un knapi var pakustēt. un citas izejas kā vemšana nemaz nav.
tad jau sanāk, ka visa pamatā ir pozitīvo emociju trūkums?
taisnība bija vienai psiholoģei, kura šo slimību salīdzināja ar alkoholismu. iemesls, kāpēc to uzsākt, ir katram daudzmaz citādāks, bet pārtraukt ir grūti, lai arī iemesls ir zudis. (pāridarījums piedots un aizmirsts vai augums līdzinās skeletam...) paradums jau tā ir iesēdies smadzenēs, ka cilvēkam pietiek tikai sākt ēst, lai vairs nevarētu apstāties. un tad atliek tikai atkal iet un grūst pirkstus rīklē. tā ir regulāra sevis izvarošana.
pats grūtākais laikam ir griezties pēc palīdzības.

Reply | Thread


pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Feb. 14th, 2008 - 02:54 pm
Link

salīdzinājums par sevis izvarošanu ir diez gan precīzs. pamatā ir psiholoģiskas problēmas, zems pašvērtējums, bailes, jūtīgums, saāsināta uztvere etc. vemšana, spriežot pēc rakstā teiktā (http://www.diena.lv/gimenei/lasit.php?id=326611) ātri vien pāraugot ieradumā. pārtraukt ir grūti. tā ir baigā cīņa, kas prasa pašdisciplīnu, pat tad, ja fiziski blakus ir tuvākie cilvēki. zinu, cik grūti ir bijis viņas mammai. lai arī cik ļoti tu mīlētu, rūpēties un darītu visu iespējamo, tu nevari ielīst sava bērna smadzenēs. tā bezpalīdzība tuviniekiem ir briesmīga sajūta :(

Reply | Parent | Thread


zane

(no subject)

from: [info]lidot
date: Feb. 14th, 2008 - 03:01 pm
Link

tieši pēc šī posta es kolēģim uzreiz nocēlu dienu, lai to rakstu izlasītu.
tas laikam ir kāds īpatnējs sevis sodīšanas veids. citi graiza vēnas, citi lieto narkotikas, citi badojas, vēl citi vemj... šķiet, ka beigu beigās nelaimīgais slimības upuris vairs nesoda sevi par to, ka netiek gana mīlēts no citu puses vai nekur nejūtas iederīgs, bet gan ienīst sevi. par to, līdz kam pats sevi novedis. un turpina sevi par to sodīt. tāds apburtais loks.
un skumjākais, ka neviens šajā situācijā nevar palīdzēt izķepuroties, tas jāmēģina pašam.

Reply | Parent | Thread


pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Feb. 14th, 2008 - 03:12 pm
Link

ir cilvēki, kas brutāli to sauc par izlaidību un savā ziņā es tam piekrītu - cilvēks vienkārši nav spējīgs pretoties pašiznīcībai.

Reply | Parent | Thread


zane

(no subject)

from: [info]lidot
date: Feb. 14th, 2008 - 04:38 pm
Link

varbūt viņi ir tādā emocionālā stāvoklī, ka nemaz neredz jēgu tam pretoties?
tikai pašnāvībai nespēj saņemties...

Reply | Parent | Thread


pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Feb. 14th, 2008 - 07:08 pm
Link

jā, turklāt tas ir arī veids, kā pievērst sev tuvinieku uzmanību un mīlestību. atrodoties želojamā/upura stāvoklī, ne par ko nav jāuzņemas atbildība. tikai tiek aizmirsta viena lieta - mēs (nevis mūsu vecāki, tuvie cilvēki) esam atbildīgi par savu dzīvi, jo neviens cits mūsu vietā to nenodzīvos. kā jau Tu sākumā teici - tas ir apburtais loks :(

Reply | Parent