kaķa klepus - prozit!

Nu ja. Tu, cilvēks, pagruzies par to, ka nevienmēr dots devējam atdodas. Pasēdi, padomā, paraudi. Atceries, kā viss reiz bija: ko nu kuram esi sarunājis, kuru pasākumu uzmetis, kuru vispār atklātā tekstā pasūtījis dirst. Par to arī iedzeram. Tad likumsakarīgi nonāc pie secinājuma, ka ar cilvēkiem ir labi, bet bez viņiem (šad tad, samērā bieži) ir vēl labāk. Bet vispār ir grūti naktī zem segas sagulēt ar to vientulības sajūtu. Pēc otrās glāzes tu saproti, ka pats taču esi visu šito savārījis, pats izvēlējies ceļu un biedrus, ar kuriem tas puslīdz kopā ejams. Tad jau neko. Jāmauc tik uz priekšu, grāvī jau neleksi, nedod Dievs, vēl atpakaļ griezties! Pēc trešās glāzes tu esi gatavs sastādīt sarakstu ar visiem tiem, kuri nevīžo atsūtīt dz.d. sms, vai vismaz oranžajā pāris rindas atmest. Bet tad pažēlo sevi, jo nafig tāds sentiments. Tam seko ceturtā glāze, pēc kuras nāk atklāsme, ka pat vislielākajam kretīnam patīk, ka viņu samīļo, atceras un pārsteidz. Un nav vairs šaubu, kāpēc tu esi tāds, kāds esi - sists un mērcēts, bet mērķtiecīgi kārpījies no dubļiem ārā, lai iegūtu mīlestību un siltumu. Kaut kur ausīs dun frāze, ka cilvēki nemainās. Eu, jābeidz, citādi es piedzeršos ... sterva tāda!