kaķa klepus - ne jau pīšļos

labi, ka šī diena ir beigusies. pirms došanās pie notāra, uznāca tāds dīvains iekšējš štrjoms: tauriņdeja, stress .. whatever! šādos gadījumos parasti uz ielām ir sastrēgumi, ko mēdz radīt iepriekš neidentificēti ceļu remonti un citi apstākļi. un tālākais action notāra kabinetā jau bija .. sviests (nav vārdam vietas!)! es neteiktu, ka biju pārsteigta vai piedzīvoju kaut ko ārkārtīgi negaidītu! vienīgais pārsteiguma moments bija tas, ka visu nelaimju cēlonis (aktīvā persona pretinieku frontē) ir daudz stulbāks&neizglītotāks nekā man likās! Nu ja tā spindzele nevar līgumā izlasīt, ka tas ir jāizbeidz saskaņā ar likumu, tad ir pasmagi! Viņas teksts 'šodien ir 4. septembris, 4. decembrī lai jūsu tur vairs nebūtu!' man lika pajautāt, kāpēc!! kāpēc kādam ir jāizvācas, uz kā pamata?! 'nav maksāts nekustamā īpašuma nodoklis, nav veikts remonts, ļaļaļaļā ..' cilvēks - emociju pilns! o.k. remonts ir taisīts, nodokļa aprēķins nav piestādīts! un tu te man vari kliegt, cik gribi! kamēr man nebūs rakstisks brīdinājums saskaņā ar likuma attiecīgo pantu, uz kā pamata tu liec cilvēkus ārā, mums nav par ko klaigāt! vēl jo mazāk notāra kabinetā! ne jau 'po-babski' tas viss ir jākārto! būs pa solīdo - gribēšu, arī uz tiesu aizvilkšu un iztirināšu līdz pēdējam! mazliet emociju uzdeva arī mātes attieksme - ka tik paust sašutumu, ka tik pakurināt sev nervus, 'stulbi cilvēki; ziemu es tur nedzīvošu, bla, bla, bla'. nelīdz tas, ka centies viņai ieskaidrot - pasauli tu neizmainīsi, cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, uzliec pofig uz to visu, beidz stresot! jā, un arī veselības problēmas viņai nav pietiekoši spēcīgs signāls, lai mainītu savu attieksmi. nu, vopšem - pilnīgs bezcers! bet .. ar to ir jāsadzīvo. grūti jau nākas, ja pats karājies kaut kur, nezin kur, un vēl paralēli jāauklējas ar vecākiem (vai vismaz vienu no viņiem, jo otram ir savs piegājiens, kā 'risināt' problēmas) ...
nu jā, un viss beidzās nekā! atkūlāmies uz Rīgu, pēdējiem spēkiem ievilkos kabinetā, kur priekšā vēl divas scēnas! tvēriens pēc klausules, iekšēji murminot 'davai, sarunājam, ka es šodien neko nedzirdu! gribu satikt tikai vienu Cilvēku!' kaut arī peldošās zonas dēļ no sarunas dzirdēju tikai pusi, tik daudz jau nu uztvēru, ka Cilvēks ir kaut kur, satikties diemžēl nesanāks un rīt lido prom. jā, labi. žēl. nē, nu turpinām sarakstīties un tā. jā, protams. attā. vēl pa ceļam uz mājām gandrīz izlauzu veikalam durvis un nonesu no kājām priekšā tenterējošo tjotjonu, bet drīz vien jau biju mājās. karstā zilā vannā ar melisas aromātu un putu mākoni. šo poustu rakstu jau vairāk kā stundu, jo pa vidu vēl skypoju ar draudzeni, īstenu biedru no videnes laikiem. nevar nesmaidīt, ja pēkšņi saņem elektronisku sūtījumu ar vidusskolas laika domrakstiem. nevar nesmaidīt, ja tur otrā galā tevi saprot, ja saproti tu un viss ir tik vienkārši, bet dziļi un patiesi. tāpēc es tagad smaidu. nogurusi; neesmu dusmīga un neesmu vīlusies. tikai mazliet sentimentāla un mīloša.