kaķa klepus - maz laika

Pārdomu epopeja, kas uzsākās pagājušajā nedēļā, turpinās:
1) Vakar vārda dienas svinībās pie družkas satiku savu 'persona non-grata' - liels bija mans pārsteigums, viņu tur ieraugot. Liels jau tādēļ vien, ka netiku brīdināta par viņas klātbūtni. Mazliet neveikli, kad cilvēks cenšas ar tevi sarunāties tikai formas pēc - mēs taču kādreiz bijām 'družkas' - uzdod visus tos standarta jautājumus un piecreiz pārjautā "kas jauns? kā citādi?". Dīvaini, ka pēc izskata viņa man vakar atgādināja Parisu Hiltonei, taču .. es uz to visu noskatījos: ne jau ar skaudību, bet iekšēju distancētu smīnu un zināmu uzvaru. uzvaru par to, ka man ar šo cilvēku nav nekā emocionāli kopēja;
2) cīnoties ar vīna skurbuma uzdzīto miega mākoni, naktī pabeidzu "Zvēru kapiņus". Jā, nē - nu, laikam jau šī bija pirmā šausmu grāmata, ko lasīju. Nav, protams, tā labākā lasāmviela pirms gulētiešanas, taču nekādi spilgtie murgi arī nerādījās. Tā teikt, par kapu apgānīšanu, mirušo augšāmcelšanos un atriebšanos par pagātnes grēkiem patiešām nav vērts murgot :D
3) plašajā darba sakarā ir pilnīgs tukšums. vajadzētu saķert kaut kādu iedvesmu, spēku un sparu ķerties klāt dajebkam! bet tā vietā esmu saķērusi uzmācīgu kņudoņu degunā un iedzīvojusies drusku apātijā;
4) gribas teātri, gribas emocijas sirds līmenī. gribas mīlēt un būt mīlētai. taču šī nedēļa solās būt ... kā atdošanās: draugiem, kolēģiem, darbiem, frizierim.