par apstākļiem

« previous entry | next entry »
Jun. 15th, 2007 | 01:13 pm

Īstenībā miteklim, kurā novietota lielākā daļa no personai piederošajiem aktīviem, ir liela nozīme. Tāpat kā nozīme ir tam, kādās attiecībās persona ir ar šo mitekli. Ja ir jādzīvo īrētā dzīvoklī, kur esi spiests uz palodzes turēt pirms pusgadsimta pārraugušus kaktusus un neizskaidrojamas funkcionalitātes lakstus, tad ir jāatzīstas, ka tās tomēr nav tavas mājas. Ne jau tāpēc, ka miteklis neatrodas bēniņos krutā rajonā; pat ne tāpēc, ka balsta sijās nav iespējams iestiprināt šupuļtīklu. Tās nav manas mājas tāpēc, ka tur ir dzīvojuši citi cilvēki, izveidojuši savu sistēmu un atstājuši savas pēdas, savus pieskārienus un elpu; kaut ko tādu, ko nav iespējams ne izmest miskastē, ne nomazgāt ar ūberkūlāko dezinfekcijas līdzekli. Bet šīs sajūtas aizvien liek justies kā Aspazijas dzejas rindās "Mazā, sirmā kumeliņā/ Jāj pa ceļinu pasaciņa. (..) Jāj un jāj un neapstājas,/ Zemes virsū nav tai mājas".

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {3}

red

(no subject)

from: [info]red
date: Jun. 15th, 2007 - 01:49 pm
Link

tā gadījumā nav mentalitātes problēma? tā saucamajās attīstītajās valstīs manuprāt īrētāju īpatsvars populācijā krietni pārsniedz 50% un tas nav nekas neparasts.

Reply | Thread


pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Jun. 15th, 2007 - 02:25 pm
Link

nē, man tā ir bērnības trauma :) savos 23 esmu nomainījusi vairāk kā 10 dzīvesvietas. It kā jau esmu samierinājusies ar to, ka katrai vietai ir sava aura, un materiālie apstākļi ir tādi, kādi viņi ir (lasi - līdz hipotekārajam kredītam un savam miteklim vēl stipri patālu). es vienkārši gribu kaut ko savu; kaut ko tādu, kur manas auras ir daudz vairāk nekā PSRS inženiera palieku; gribu mitekli, kuru var apdzīvot ... nevis sadzīvot ar tiem lakstiem uz palodzes, kurus nedrīkstu mest ārā :S

Reply | Parent