kaķa klepus - plaisa

un tagad sākas morālais terors no mātes puses. šodien viņa mani noveda līdz asarām ar savu kārtējo telefona zvanu. kur tu esi; kāpēc necel telefonu; vai tad vismaz īsziņu nevar atsūtīt, ka esi dzīva un vesela?!
tā ir patiesībā liela traģēdija - šie postpadomju cilvēki, kuriem ir tik aprobežota izpratne un šaurs interešu loks, kuriem ir izčakarēta domāšana aiz tā vien, ka cilvēki nav pieraduši dzīvē kaut ko sasniegt. viegli ir vainot visus un čīkstēt, ka esi tur, kur esi - vieglāk nekā pieņemt lēmumu un uzņemties šī lēmuma sekas. tādus, lūk, cilvēkus ir izaudzinājusi diženā komunistiskā savienība.
man tā ir nežēlīga cīņa par savu dzīvi, par izraušanos no pienākuma apziņas uzliktajām un morālā terora atgādinātajām važām. es gribu dzīvot.

P.S. apkure vēl joprojām nav pieslēgta ... un atkal ir sakāpis kamols kaklā.