Es rakstu mazliet pārāk maz un mazliet pārāk daudz izmantoju sarakstus. Bet nekas, nekas, lūk, saraksts, kas būs labāks.
Pēdējās dienās es skatos seriālu The Wire. Varētu būt viens no patīkamākajiem nekomēdijseriāliem, ko esmu skatījies. Mēģināju skatīties Lost, bet tas ir dreary stuff.
Šodien varbūt paņemšu gadu ilgu medical leave of absence no universitātes, padzīvošos pa Latviju, paniekošos ar medicīnas institūcijām, atgūšu dimanttīro clarity of thought.
Vakardien / aizvakardien saņēmu vairākas grāmatas un citus izdevumus. Konkretizēju: U. Eco 'Turning Back the Clock' un 'Faith in Fakes', P. Singer 'A Darwinian Left' (FTW!!1), P. Neruda '100 Love Sonets' un '20 Love Poems and a Song of Despair', jauno Paris Review, A. Gramsci 'Selections from the Prison Notebooks', iespējams, ka arī Ezras Paunda īsāko darbu krājumu 'Personae', bet varbūt to saņēmu jau ātrāk.
Kopā ar dažām grāmatām saņēmu arī grāmatzīmes. Četrpadsmitā, piemēram, ir lieliska.
Jau kādu mēnesi strādā blogprojekts 'Teksti'. Divi jaunieši, kam vajag mazliet disciplīnas, lai rakstītu, nu, gluži vienkārši rakstītu. Jo, ja eksaminē ar esejām, bet mācību gada laikā jāuzraksta tikai pārītis, rakstīšanas iemaņas ierūsē, kas, savukārt, ir slikti.
Un, jā, lasot literatūru (gan akadēmisku, gan daiļ-), es aizvien biežāk aplūkoju rakstīto no kreisās puses.
Klausos gandrīz tikai Squarepusher, jo pārējais mani ļoti, ļoti garlaiko.
Tā lūk, dārgais lasītāj.
Vēl tikai gribēju pateikt, ka Ivara Ījaba raksts, par ko visi šonedēļ satraucās, ir pārsvarā muļķības un ka man ir mazliet nepatīkami skatīties, kā somewhat gudri cilvēki klaigā un dramatizē. Bet par to kaut kad (nesolu, bet yeah) uzrakstīšu kārtīgu rakstu.
Un es ļoti gribētu gūt ieskatu pētījumos par plaģiātismu (gan neatsaukšanos un tamlīdzīgām intelektuālā īpašuma zādzībām, gan vienkāršu norakstīšanu, špikošanu, darbu rakstīšanu par samaksu, utt. utjpr.) Latvijas universitātēs. Jo mani nomoka doma, ka tā ir problēma, pie tam pamatīga problēma, ka šī problēma ir dziļi iesakņojusies gan studentu, gan akadēmiķu domāšanā un ka īsti nekas netiek darīts. Un, voila!, messed up izglītības sistēma tur, kur tā potenciāli varētu būt laba. Bet (atkal nesolu, bet yeah) arī par to vajadzētu uzrakstīt mazliet vairāk.

Itin jauka mīkla
Divdesmit minūtes. Atbildi mūsu namsaimniecībā izdomāja Tomass.

LU Politoloģijas lekcija politisko ideju vēsturē, ko apmeklēju, ievērojami atšķiras no Ziemeļjorkšīras tāda paša nosaukuma priekšmeta lekcijām.
Bell Orchestre jaunais albums ir iznācis.
Птица - Гоголь bija ļoti jauka dokumentālā filma. Tagad skatos Живой А.С. Пушкин.
Pārāk maz lasu. Pārāk daudz guļu (12-13 stundas diennaktī).
Asistēju, pieslēdzot šeit Lattelekom digitālo televīziju, ko vecāki bija pasūtījuši. Subtitru maiņas un tā, bet lag-i pārslēdzot kanālus un disfunkcionālas papildiespējas, toties par velti, ja nemaldos. Un kopš kura laika vairs nav Latvijas MTV, mans TV apātijas brīžu labākais draugs?
Kas ir Jūsu mīļākie lokāli / naktslokāli Rīgā? Vai tie varētu patikt arī man? Vai tur var dabūt svaigu piparmētru tēju?
Esmu puslīdz apmierināts ar savu sociālo dzīvi, bet varētu būt vēl labāk.
Uzstādu sev prasības, tad tās neizpildu. Tomasa Mora brošūrizmēra "Utopiju" nevaru izlasīt jau nedēļām ilgi, bet ar "vismaz vienu šaha partiju dienā" vispār pat nepūlos. Varētu atrast kādu, ar kuru katru rītu vienpadsmitos kaut kur satikties, izspēlēt partiju, izdzert kafiju un pašķirties. Gan gulētu mazāk, gan būtu šahs.

Ja Bjorna Lomborga augstas izšķirtspējas portrets nevienu neapmierina, varu piedāvāt Academic Earth, ko klausīties, kamēr friendliste plūst un plūst, un aizplūst. Lai dzīvo Jēla un MIT.

LJ-Cut ievietots 1. maijā, jo man vienkārši apnika skatīties viņa zilajās acīs.( ... tālāk ... )

Šodien iekārtoju savu lasīšanas stūri (spilvenu un apgaismes elementu kombinācija pie gultas), pēc ilgāka pārtraukuma metodiski vingrināju pirkstus uz basģitāras grifa, lasīju TLS un TPR, un starptautisko attiecību teoriju par režīmiem un ekoloģiskajiem jautājumiem, un daudzlīmeņu dabiskās atlases slavinājumus, mazliet savedu kārtībā rakstāmgaldu, biju seminārā par Kantu (sic!), pārvietoju mēbeles, izdzēru četras krūzes kafijas divu stundu laikā, jutos satraukts un zaudēju Scrabble spēlē.
Ja Jums būtu jākļūst par profesionālu sportistu, kādu sporta veidu Jūs praktizētu?

Es tomēr nesaprotu, kāpēc naturālisms politiskajā filosofijā ir tik neattīstīts. Galu galā, iedalot cilvēka darbības (un vēlmes izdarīt darbības, protams) dabiskajās un sociālajās, viss kļūst daudz vienkāršāk, pazūd nepieciešamība izdarīt wild pieņēmumus par cilvēka būtību. Ja X nav pamata gēnos, tad X ir maināms. Bet es šobrīd apklustu, lasu tālāk par evolutionary theories of group selection un bioloģisko altruismu.
Es pieņemu, ka savai nepatikai pret Londonu vairs netikšu pāri. Šī nedēļas nogale ar metro rush-hours, lielajām mājām un mākslas studentiem diemžēl tikai to nostiprināja.
Ko es esmu iegādājies: metronoms. Lieliski!
Pēdējo pāris nedēļu filma numur viens: Elpojiet Dziļi.
Pēdējo pāris nedēļu daiļiteratūra numur viens: Neruda angliski. Kaut kāda cheap-ass "the essential" izlase ar magoni uz vāka. Bet, yeah, yeah, yeah, poetry poetry poetry.

PS Nepārprotiet, man tie mākslas studenti ļoti patika, tikai es vēlos vēl citas alternatīvas the City korporatīvismam. Pastkartes taču ir garlaicīgs un mierpilni putekļains puika.

PPS Neveikla teikuma konstrukcija un atļaušanās ignorēt PS visiem liek domāt, ka man nepatika mākslas (mēdiju, kaut vai fizikas) studenti. Kas ir muļķības. Phe!

Es esmu mazliet garlaicīgs. Tieši tādēļ vēlos Jūs apsveikt Čārlza Dārvina divsimtajā dzimšanas dienā un dalīties ar mūziku. Mūzika ir visiem tiem, kam patīk, piemēram, Pipas un St. Vincent.

In 2003 the first group of female cadets graduated from Iran’s police academy. Tehran’s police chief Mohammad Baqer Qalibaf—now the mayor of Tehran—had obtained permission from the country’s spiritual leader, Ayatollah Khamenei, to create the all-female police units, and these policewomen were the products of a three-year training program. Abbas Kowsari was allowed to photograph the academy’s graduation ceremony in 2005, a dramatic pageant, and a historical anomaly. “During Qalibaf’s time as police chief,” the photographer said, “policewomen performed many martial arts and chase routines, including climbing walls and jumping out of the windows of moving cars. But after he stepped down, that training was eliminated. Last year’s ceremony was limited to a parade, speeches, target practice, and the loading of revolvers by blindfolded policewomen graduates. No photographers were allowed.”

Man vajadzētu uzrakstīt ierakstu par publisko telpu un paniskajām bailēm no pretenciozitātes, bet tā vietā es pārpublicēšu komiksu, ko atradu.