Ja es neko neesmu teicis, tas nozīmē, ka esmu pamodies divos, jo visu nakti esmu pastaigājies un spēlējis biljardu, tad arī paēdis brokastis, tad uzrakstījis par to dziesmu, tad aizgājis uz debatēm, tad franču valodu, tad biljarda turnīru, tad mājās, ciemiņš, ciemiņš, ciemiņš, ko es ik pa laikam saucu par "Skaistumu". Un, jā, mēs esam nevīžīgi puikas, kas trīs dienas nav kārtojuši istabu un fotografējamies, un sarakstām vienu dziesmu ar vārdiem un otru dziesmu ar tikai mūziku, un saprotam, ka spēlēsim koncertus Rīgā, un saprotam, ka esam šiki un fotografējamies, un filmējam videoklipu.
Man žēl, ka manās fotopastkartēs mani mati nav pūkaini, ka tās nav jaukuma pastkartes, bet nevīžīgas elegances pastkartes.
Un būs vēl, vēl bildes, vēl pastkartes, kur noslēpumainais puika kāpj kokā, kur staigājam pa zālienu, kam nav taciņu tuvumā, kā ciemošanās sākas divos naktī un beidzas pusčetros, kā skatāmies multfilmas un spēlējam biljardu. PDŽŠŠŠŠŠ.
Mums ir sirds, mums ir dvēsele.
Un manī ir pārpilnība ar mīlestību.

Tikko iegādājos Magic Arm EP. Arī viņam es ļautu būt par savu singer-songwriter, tikai viņš nenāca ārā parunāties, tikai palika uz skatuves.
Un, lai gan pastkartēm vajadzētu būt gaišām, gaišām, mani tikko pārņēma milzīga, milzīga greizsirdība, jo citu puiku vārdi uzbrūk no negaidītiem stūriem, jo citu puiku vārdi ir kopā ar manas vasaras mūziķu vārdiem. Pilnīgi nevajadzīgas emocijas, bet es esmu pilnīgi nevajadzīgi emocionāls.
Vismaz viņi nespēlē Jay Jay Pistolet.

Un es eju gulēt, gulēt, gulēt, gribu rakstīt īsziņas, bet - nekā.
Un vispāŗ, Latvijā tūlīt jau jāceļas, jāiet uz veikalu pēc piena, jāēd brokastis un jānododas akadēmiskajai dzīvei.