| nenosakāms virsraksts. |
[Jul. 21st, 2011|01:35 am] |
ne gluži neparedzami atklātības uzplūdi tomēr atklāj arī ko jaunu. acu mirkļu sastapšanās nav obligāta, jo vakarā nobaudītais ļauj izlikties, ka skatienu nofokusēt nav nemaz tik viegli, lai gan patiesi šā aspekta apgrūtinājumi šķiet visnotaļ tāli. atklāsmes, kas šķietami ļauj pietuvoties patiesības slieksnim, kurš jau pēc mirkļa atkal šķiet nesasniedzami tāls.
un tad es iztēlojos (un mazliet arī verbāli attēloju) izsapņoto, krietni romantizēto ainu ar cietēju un cēlsirdīgo. reiz, lasot leģendāras personas biogrāfiju, ilgi gaidīju ko līdzīgu, bet tā arī nepienāca. jo arī cēlsirdīgais beigu beigās izrādījās cietējs. atklājot iztēloto, mēs attālinot tā piepildījumu, tomēr, vērojot iepriekš pieredzēto, jāsecina, ka izteiktais un noklusētais gaidītā piepildījumā nespēlē diez ko nozīmīgu lomu. kas zina, kam vispār šādās situācijās vērts piešķirt nozīmi. brīnumi allaž nāk negaidīti, bet tie, kurus paveicam paši, pārņem mūs nenovēršamā pašsaprotamības kārtā.
dažkārt uzmācas bailes, ka vienmēr gaidīšu izdevības, kurās likumsakarīgi sajutīšos līdzvērtīga vai pat solīti augstāk, palaižot garām īstos mirkļus, kuros rīcība atnestu vēlamo. |
|
|
