"Iet līdz galam - nav tikai pretoties, bet arī ļauties. Man ir nepieciešamība just sevi, jo tajā ir jūtas pret to, kas mani pārspēj. Dažkārt man ir nepieciešamība rakstīt lietas, kuras es pilnībā nevaru aptvert,bet kuras precīzi apliecina to, kas manī ir stiprāks par mani."
(Albērs Kamī)

Arī manā laikā atskaites joslā ir iestājies kaut kas stiprāks par mani, kaut kas, ko es ar saprātu neieplānotu, neatrastu vietu savas būtības konstrukcijā, bet tas ir nozīmīgi un par to ir vērts rakstīt, reflektēt. Un tas ir tāds apziņas veidols, kurā es dzīvoju it kā no malas, it kā ne sev, bet pāri sev, it kā ārpusē. Veltīšanās laiks.