āgenskalna ceriņu ziedkopu trijstūri nodala istabu no citām. tas man liek atcerēties sievieti ar ārkārtīgi spēcīgiem ceriņiem pirms diviem gadiem vilcienā. viņa bija ļoti apjukusi. tas lika man sev nozvērēties, ka nekad necietīšu ceriņus. tolaik vilcienā lasīju žoludes stāstus.
šķiet, tomēr šķirtne ir biezāka.
šis brīdis ir tik riebīgi iestrēdzis. bibliotēkās ir juceklis. grīdas apzīmogotas ar sarkanām plastmasas kastēm. katrs izdevums ceļā, nepasūtāms, nenotverams, varbūt pat ceļā uz pazušanu. cik labi, ka nerakstu šogad nekādu lielu darbu. un, ak, visaptverošā neiejūtība pret tiem, kas ir aizmirsuši paņemt lasītāju karti.
logā ieskrienas vabole. ieviešas straumēnu pēcpusdienas cienīgs klusums. vēlos aizbraukt un pārlaist apstarotās dienas kaut kur šķūņos zem grafīta līnijām. kaut kur skriet paēnī zem mitrumu turošām gārsām. kaut kur līst pa vīnstīgu skrāpējošiem zariem kā zaļa badmintona mušiņa.