Lai dara, ko darīdami, katra veco cilvēku rīcība pārpilna ar izmisīgu alkatību, agresiju un marasmu, itin kā ķerdami, grābdami un niknodamies viņi būtu spējuši izraut, atkarot un sagrābt vēl kādu gabaliņu no dzīves, kas viņiem nav lemta. Galvenais, ka šie vēl izplata specifiskus, neciešamus garaiņus, kuri sajaukti ar naftalīna, karbola, sviedru, satrunējušu zobu un pusi mūža valkātu apavu dvaku.
Vecums - pats bezdvēseliskākais cilvēka dzīves posms. Gars triumfē jaunībā, kad raksta dzejoļus, mīl, mīlējas, cer, tic un ilgojas. Vecumā vienīgi baidās. No slimības, no sāpēm, no atmiekšķētām smadzenēm - šajās substancēs garu ne ar lukturi nevar sameklēt. Tas sadēd tieši tāpat kā miesas, lai gan daudz trauslāks par miesu. Tāpēc, kamēr vēl funkcionē sakrunkotajā ādas maisā sabāztie muskuļi, kauli, zarnas un citas fizioloģiskas sastāvdaļas, gars jau sen kopš miris. Tas dodas savos ceļos, bet miesas grabēdamas grozās pa šo pasauli kā tāds inerces dzīts mehānisms.

(Ivanauskaite. Placebo. 202.lpp.)