Te nav nekā lieka. Te ir mazie dīķi kā pievērtas acis. Jūlijs ir noguris tāpat kā vispār vasara ātri pārejoša. Un govis lēni paliec galvas. Un visur ir viņu ceļi. Un tad mēs pārbrienam kviešu laukus, tur robežojas krāsas un pārklājas viens veids pār otru kā eļļas krāsas triepieni. Kaut kur starp tiem sazied rudzupuķes un margrietiņveidīgi augi. Un zilzaļganīgās egles lauku malās pie mazās upes. Laiks zūd. Un tur aizpeld naktī naktstaureņi uz pēdējiem gaišajiem logiem.
Atbraukšanu atpakaļ mēs atliekam, esot te, kur nav nekā, vien ceļi. Un domājam par jēgu. Un domājam par klusumu, kad negribas nekā teikt, bet tikai skatīties. Varbūt arī klusi pasvilpot.