Vējš plucina gandrīz anonīmās liepas aiz loga. Tekoša lietus izjūta. Izjūk vārdi kā maize ūdenī un rodas jauni sakausējumi. Gaismas neskaidrība.
Tāpat kā rakstnieki, akli būdami, rada izcilus darbus, arī cilvēks tumsā redz skaidrāk. Izkristalizējas trauki.

Un sapņos uzplaiksnī kara lidmašīnas, kuras nomet lādiņus, kuri teju eksplodē pagalmos. Tāpat arī atveras milzu bibliotēkas, kuras veido pakāpienus un nogriežņus. Katra grāmata kā istaba. Izzīsta no dīvāniem. Un kāpnes uz citām telpām ir tik stāvas un nedrošas. Un lejā bezdibenis.