"(..) katra diena būs mūža garumā, katra stunda vilksies izbīļa lipīgajām simtkāja kurpēm, katra minūte rāpos vīna gliemeža gļotaino sliedi(..)"

"(..)grūtības, no tāluma raugoties, tāpat ir akmens - cietas, necaursitamas, bet, tuvumā nokļūstot un uz galvas iekšā metoties, mānīgā virsma pašķiras, gludā slīdme, zilā glāze, ūdenszāles, apsūnojuši akmeņi plūst garām, plūst mēmā klusumā, tikai ausīs dzied asinis,
asinis dziedāja arī ziemā, kad pagastskolas vēsajā klasē, elpu aizturējuši, sēdējām pie telūrija, vērojot noslēpumaino izplatījuma ritēšanu,
saule dega universuma centrā kā taukiem nopilusi svece, un zeme griezās gaismu, un ap zemi savukārt griezās mazs mēnestiņš; pilnīgā tumsā un klusumā mēs sekojām lielajai mistērijai, mainījās dabas laiki, mēness te uzlēca, te norietēja pār kontinentu, te pazuda zemes otrā pusē, norietēdams un uzlēkdams pār citu kontinentu, un Austrālijā mazi antipodi karājās pie zemes ar galvu uz leju kā sikspārņi muižas ratūzī, un mēness aptumsumi mijās ar saules aptumsumiem, un, ja labi ieklausījās, varēja dzirdēt, ka uz mazītiņās zemes pret vēl mazītiņāko mēnesi gaudo neredzami, mazi suņi, ne lielāki par puteklīšiem."

(tas ir A.Bels)

...un pamazām paceļamies augšup un vēl augšup un elpojam uz augšu. un zeme tik maza, tik mazas visas planētu parādes debesīs aiz mēness kā astes lēnas klusumā. bet tagad ir diena. liela un nopietna kā šķīvis un galds. tura mani bērnu klēpī.