Esmu krastā. Arī savā sapnī es biju krastā. Ierakos tajā. Un vēroju jūru, kā tālumā aiziet kuģi aiz apvāršņa, laivas un pat nenosakāmi naktslampiņām līdzīgi milzu objekti. Un tad, kad izrakos, bija jau pagājuši desmit gadi. Diena bija satumsusi, drēbes izmirkušas. Aiz mežiem pilsēta, kaut arī klusa. Ceļazīmes vēstīja, ka tas ir kaut kur Vidzemē.
Un tad es biju kādā dzīvoklī ciemos. Rotaļājos ar kādiem bērniem, kurus to māte uzskatāmi zīdīja un pēctam virtuvē domāja ēdienkarti viesiem, kuri bija sasēduši ap galdu. Uzgāju uz balkona. Lija lietus. Un es jutu, ka balkons ir ielūzis un gāžas uz leju. Pieķēros pie veļas auklas, lai atrastu balsta punktu. Un tad devos iekšup samaksāt par pusdienām, bet mana nauda bija nepareiza, kļūdaina valūta.