Kamēr gāju, kaut kas nenoteikts krita man virsū no violetām izbraukātām debesīm.

Un sapnī rēja mans suns, kaut arī esmu citā pilsētā. Viņš mani pavadīja, kamēr nesu malku. Taču šaurā pagrabā tika atdzīvināta mirusi princese gluži kā Raiņa "Spēlēju, dancoju" Lelde. Un upuri nesa kāds santehniķis - princesi glābjot, viņas vietā izvēlējās nāvi. Taču vēlāk galmā, kur viņa atgriezās gandrīz sveša un neatpazīstama, ieceļotāji viņu sauca par prostitūtu. Viņa neiederīga un sāpīgi skumja metās dīvānā, kas pārtapa par veļasmašīnu.

Samirkstot, nenoteiktajām, biezajām un pelēkajām driskām krītot no elektrības vadu zīmējumiem, izlobīju sevī vientulību kā konfekti un noriju. Salduma pietiks kādai nedēļai.

Ienāk tumsa, cigarešu dūmi, noslāpušas mašīnas atdzīvināšana. Sakrājas starp grāmatas lappusēm, pirkstu locītavām, istabas stūriem, radiatoru ribām. Un stāv uz vietas.