Šššumšššš.. Piezīmjaini lasu Čaka dzeju un rakstu reizē arī to, pārlasoties citādāk, bet aizplīvo rakstītais kā lidojošs krūms. Un tējas krūzes pastaigājas gar galda malu, gar bloknotiem. Atcerējos pirms kāda laika sapņotu sapni, kur mana māja palika kaila, izlauzta un balta, izkrita logi, salūza rakstāmgalds. Un es pārlecu pār sētu, paslēpdamās puķu dobē, kas bija kalns.