26 November 2010 @ 03:08 pm
es vairs neatceros, kuru nakti dzirdēju to dziesmu kaut kur stāvu augstāk  
nevaru apēst kartupeļus, nevaru, jo nekas nav tā kā mājās. tramvajā reiz novēroju sievieti, kurai nebija zeķu aukstā rudens dienā. viņa piecēlās no brūnā, silti polsterētā ādas sola un iesmējās kādai jaunai meitenei, kura runāja pa telefonu, tieši sejā, viņa izlīda no ādas, viņa izgaroja pieturu izkārtņu vārdus. bet šodien viss ir sasnidzis. un tālumā vārtās kaķutantes, kā gliemeži sniegā nes savu māju - savu mugurkaula rūgtumu.
tikmēr domāju, kāpēc nevaru parakstīt tā. varbūt tāpēc, ka nav papīra tāda, varbūt tāpēc, ka visi vārdi juceklī, varbūt ir kāds lūzums, kāda jauna taka iemīta, novirzīšanās, varbūt tāds brīdis, lai varētu pakratīt galvu un plecus. ieraudzīt nevis iet pāri. cik savādi cilvēks sevi nespēj ieraudzīt kā sataustāmu, vispārīgu būtni. kustībā. ne spoguļi, ne videokameras neatklāj to, ko apkārtējie redz cilvēkā. un tas ir trūkums. bet varbūt tieši nē.
 
 
Ausīs: Bjork