Šodien gāju pa Dumbrāju ielu. Vējaini tā apskāva bērnus, biezi oranži tajā nolaidās mākoņi. Pīlādži pilēja kļavas lapu laivās. Es nesu savu nesamo un rudens zemi kurpēs. Sīki zaraini lidoņi ieķērās matos. Ceļš bija galotņu mīksts.

Brūni mākoņi tagad laižas pāri. Ak, nebūt neesmu pelnījusi šo vienatni. Tā ir tīkama, tā ir klusa un rūsgana. Atstāju tumsu telpā, lai būtu vēl vairāk viena. Tomēr ir cilvēki, kurus gribētu tagad sev blakus un malkot šo mirkli kopā.