Pilnīga vienatne. Tu esi izplūdums, oranžs un dipošs uz pirkstiem, uz pirkstiem. Kaut kāds sāpīgums šajā gaismā, kas ir tik mitra.

Ārā ir tumsa. Uz ielām spīd dzeltenoranžas lampas ar violetu piejaukumu, kas ir neredzams, bet vērotājs, kas to ir pateicis, zina, ka tas tur ir. Kokiem ir lapas. Uz ielām ir zeltainas peļķes. Tās ir ap malu matētas, tomēr mirdzošas un pa vidu gluži kā spogulis. To ir daudz. Peļķes ir līdzīgas brūcēm. Ielu malās ir piecstāvīgas dzīvojamās mājas. Mājas mēdz dažkārt būt arī neapdzīvojamas, tomēr šajās mājās dzīvotāji ir. Par to liecina kustīgi silueti, kas brīžam zibsnī dzeltenajos logos. Vienā logā ir oranži aizkari ar sarkaniem punktiem. Uz palodzes stāv puķe. Tas ir īpaši spilgts logs. Citi logi nav tik spilgti. Tie ir blāvi, bāli brūnganīgi. Tie izceļas tumsā. Debess ir melni violeta ar sarkanoranžu piemaisījumu. Tā ir necaurredzama. Tuvāk horizontam debess ir zilganīgi gaišāka, bet aizvien necaurredzama, tomēr pret to ir nojaušami lapainie koki, kas tumsā izskatās melni, taču, apgājuši ap lampu stabiem, tie ir oranži, un tajos ir nojaušama zaļā krāsa. Vienu koka zaru kustina vējš, tas ir tāds savrupi augošs zars. Pārējos kokus gluži nemanāmi bužina vējš.
Lūdzu nesatumsti! Tepat ir visi. Tepat ir apgaismotas sejas. Tepat ir cilvēki. Tepat ir artērijas. Tepat ir ceļi, vilcieni, saucieni. Mūri sargā. Mūri ir auksts tālums, kuri aptver siltumu. Un tomēr tajos ir mūzika. Tā iet caur ceļiem. Arī pulkstenis iezīmē ceļu. Un skumjas. Tām jānāk līdz ar nakti, kad uz tumsā spīd kaut kādi balti divpušu atvērumi papīra formātā. Un tomēr lampas izkrāso tos dzeltenoranžus. Ir vienatne, kas ir vistālākais tālums, ko iztausta ilgas. Ārā ir tumsa, liela siena pārlaidusies pār acīm. Acis ir putni, tie klaigā šajās kvadrātu ielās, klusi atsiedami necaurredzamās debesis un izsaiņodami zvaigznes.