Pēdējā laikā mācas tāds savāds miegs virsū. Miegaina dienas debess gaisma. Miegains smagi trokšņains pagrīdes kliedziens vējainās ausīs. Vieglāk ir gulēt un nedomāt to. Uz brīdi aizmirst.

Viss pārklājas. Gluži kā migla uzaug uz kājām, rokām. Man ir bail. Šodien ir skumji.
Asaras nokalst, paliek to ceļi kā asi smilšu graudi uz pēdām. Jūra skalojas, jūra krīt pār loku, aizlocīta kā papīra mala. Aizsacīta savā kritienā, uzgrūž vāku. Es ielīdu ledainā ūdenī. Tas ir bezgalīgs, tas ir visur kā smilšu graudi. Tas pārklāj telpu pār telpu un tāpēc sanāk tik bieži atgriezties.