Izlasīju "Nepanesamo esības vieglumu". Interesanta kompozīcija. Kā kolāžas gabali salikti posmi no dažādām cilvēku dzīvēm, tomēr kā iesākas ar Tomaša un Terēzes kraso satikšanos, saskaršanos, tā arī noslēdzas ar viņu pēdējo deju. viņu attiecību aptvērums.
Ir jūtams, ka vēstītājs pats it kā salicis šo cilvēku dzīves, tās sakomponējis. Jā, vēstītājs piedalās, tomēr reizē arī vēro. Tas vēsta par iZdomātām personām reālā vēsturiskā vidē (laikā un telpā, kas ir skarba), tomēr laiks drīzāk veidots kā psiholoģisks, tas plūst kā atmiņa, ko veido dažādi posmi. Ir arī daudz atkārtojumu, piemēram,, par dzīvi kā nejaušību rotaļu, kas salikušas attiecības. Darbojošās personas brīžiem atcerās bērnību, līdz ar to atklājas it kā jau dota analīze pēc freidiskajām teorijām, kad tiek analizētas attiecības, atsaucoties uz bērnības traumām. Un tur bija kāds stāstījums par Staļina dēlu, kurš miris sūdu dēļ.
Kad iesāku lasīt šo grāmatu, man sākumā likās, ka es lasu kādu garu scenāriju, pat kaut ko līdzīgu anotācijai. Brīžiem pasmējos, brīžam no izbrīna aizrāvās elpa. Tomēr, kad lasīju grāmatu, jo sevišķi kad biju tās pēdējāslappusēs, izjutu skumjas (pat kādu fatālistisku, apokaliptisku noskaņu), sevišķi vēstījumā par cilvēku aiziešanu vai par kucītes aiziešanu, kurai bija liela saistība ar Tomaša un Terēzes kopdzīvi.
Grāmata, kas lika domāt. Un pārvērtēt. Un nojaust esības vieglumu, kas tomēr ir nepanesams. Jā.. un vēl šis jautājums par opozīcijām, par to dekonstruēšanu, hierarhijas nojaukšanu...

"Vienīgi naivie jautājumi ir īsti nozīmīgi, jo uz tiem nevar atbildēt. Bet jautājums, kam nav atbildes, ir kā aizšķērslis, kas liedz tālāko ceļu. Citiem vārdiem sakot, neatbildēti jautājumi rada un iezīmē cilvēka iespēju eksistences robežas." (M. Kundera)