bija ziema. mēs gājām pa krauju, kura bija dubļaina. blakus tai ne līdz galam aizsalusi upe. tie, kas gāja netālu no malas, noslīdēja pa dubļiem, grima un netika vairs augšā. tādu bija daudz. es biju piesardzīga, tāpēc man vajadzēja glābt viņus. bet nebija virves, ko pamest. es dabūju dāvanu lentas tuvējā pastā un pametu, taču iekritu pati. viņi bija pārsaluši, sejas bezcerīgas.

nāk miegs pēc agri aizsākta rīta, aiz kura stāv vēlu nobeigta nakts. diena, kas uz upes stīgas spēlēta. es nevaru iedomāties sevi nopietnu.