Miega nav. Kā vienmēr. Rudens berž ar smilšpapīru man kaklu no iekšpuses.
Atceros vakardien pastaigas vienatnē.:. Kad gāju pēc saldējuma un šokolādes. Tukšas ielas. Sētmalēs vīnstīgas sārtojas. Mājām logu rāmji ar sienas krāsu kontrastē. Trotuāru bedrēs izspraukušies zāles stiebri - cīnītāji. Pie soliņiem miskastes izdemolētas. Upē saliņas izveidojušās - zems līmenis. Debesīs kaijas lido. Un caur austiņām skan piemērota mūzika. Trīs vienādas mašīnas aiztraucas strīpā, sarkanos lukturus mirdzinādamas. Ceļazīmju sveicieni. Gāju. Laba vienatne. Bet skumja. Tas nekas.
Vērojumu diena. Redzēju, kā tantiņas pieslēdz savus velosipēdus pie veikala un piekrauj pilnus grozus aizmugurē ar pārtiku. Kā mocījās, kad nesa pilnos maisus un pēc tam pielieca savas sāpošās muguras, lai atķēdētu atslēgu no stieņa. Kā cilvēki nāk un iet pa durvīm, aizcirzdami ar troksni.. un brīdi šķita, ka durvīm sāp.. un viņi nepadomā [pat stikls locījās sāpēs]. Vēroju kā cilvēki pie bankas automāta stājas rindās, lai izņemtu naudu. Kā viens vīrietis nicinoši noskatījās uz mazu zēnu, kuram bija kapuce un nepalaida viņu pa durvīm. Un autobusa pietura. Cilvēki, kas gaidīja autobusu, sapņaini noskatījās velosipēdistos.
Iekatījos. Vientulībai acīs. Tā ir visur. Cīnies pats. Nevienu neinteresē tu [tikai tavi darbi].

un tomēr izrādās, ka nelielam minimumam tu esi svarīgs. jā, bet kādā mērā?