saglabāt sevī to, no kurienes esi nācis
sācies.. beidzies
 
un tagad
*uzrokam atmiņas
*uzrokam ikdienu
 
biju bezpalīdzīga
taču viss negatīvais ir JAU aizmirsies
pēkšņi
  
..un tomēr..
kaut arī brīdi likās, ka tās ir beigas, ka cauri. punkts. viss. by bye.
bet labi, ka bija ātras kājas, ūdens, zāles..
ne pa jokam sabijos
un sapratu, kas ir instinkti
kad smadzenes nesaprot vēl, bet kājas jau skrien PROM, PROM
 
un vēl šis pieraduma spēks...
 
[un karstajā pēcpusdienā spiedās pamestība. klusums. atvadīšanās. nemiers.
pamestie riekstu akmeņi. pamestie soliņi. pamestās taciņas, kuras vairs neved nekur. un tā pamestā māja un vientuļais pagalms. palika tukšums.
riekstu akmeņus aizmetīs prom. uz soliņiem atkal sēdēs citi. pamestās nesen iestaigātās taciņas aizaugs. bet tā māja... nezinu.
es jūtu, ka viņa skumst. ka viņa ir vientuļa. ka nav, kas viņu aizstāv. kas palīdz.
jā. viņai katru dienu apkārt ir cilvēki, bet tie viņai nav tuvi. tie tikai runā. runā. bez mitas. par citiem, kurus viņa labi nepazīst. tie tikai nāk.. un iet prom. katru dienu. nepažēlo viņu. neapzinās, ka viņai nav viegli.
bet klusums. viņa nezina,  kas ir miers.
tur nav miera.
miers bija mežā un pļavā. kad mēs kopā devāmies. nerunājām. bet klausījāmies..kokos.]
 
cik labi ir klusēt!