Vietas, kur aizbēgt un noslēpties. Liela, sulīga, tomēr nepārdurama čaula ar folija debestiņu un betona ādamāboliņu virs ielām. Tur neviens netiesās, neviens nepārmetīs. Tur nenāks un nespers. Šausmīgi iebiedēts tu saraujies putuplasta futlārītī. Briļļu kājiņas pierāvis pie sevis. Un kad vairs pavisam nav palicis neviena tumša stūra, tu aizmiedz, ļaudams miegam nokārtot visu tavā vietā, salocīt segu stūrus, sakārtot mēbeles, graustus. Tu vairs nepazīsti savu sejas dermantīnu, tev vairs neatzvana vecāki, cilvēki vairs nelūkojas tevī, kad kaut ko stāsta. It kā tikai un vienīgi pasaulē cukurs pārbiris pāri malām - lipīgs tu. Tu esi slimība, tu esi ziede pret mūžīgām un nepanesamām bailēm.