Pamostas svešas valodas. Es klausos, velku paralēles ar zināmiem vārdiem no citām sev pazīstamām valodām. Ir sakritības, ir neizskaidrojamas nojausmas. Ir kaut kur tepat skaidri avoti, acis un baltas (vienlaikus būdamas melnas) virsmas. Es satieku sen aizmirstos, svešos vārdus. Tie nāk gluži kā sapņos. Es klausos cilvēkos, kas apkārt virmo pūlī, viņi runā šņācoši. Zinu, ka viņiem jārunā citādi, bet es dzirdu vienu valodu. Un tā man ir sveša. Varbūt man to vajag apgūt. Varbūt nav par vēlu un ir tieši sākums.