Viņš apsēdās uz dzeltena krēsla un sāka spēlēt akordeonu. Vijīgu vīnogu dziesmu. Dziesma ir gaisma.
Man bija atkal kāds apokaliptisku noskaņu cauršūts sapnis, kur krāsas tecēja no debesīm, spilgtas. Un tas bija biedējoši. Tās bija biezas un smagas. Tās satecēja sniegā, lēnām pārauga pār caurspīdīgo nakti, sākot no apvāršņa uzpludoja. Nomāca laternu tekošo, pienaino mieru. Pārtapa prožektoru kliedzienā.