Ir sasniegts janvāris. Ar to arī apsveicu.
Citās ziņās -- par Bhuto zinu tikai to, ka es viņu nenošāvu, un ar to arī pietiek. Snieg, un laikam taču nekad nebeigs snigt. Tādās dienās nav jāzīmē funkciju grafiki. Tādās dienās ir jāstāsta stāstus par ziloņiem un mugurpasakas zem siltas segas, kamēr kaut kur tālu fonā televizors, nujā, televizors.
Un tas latviešu Šekspīrs Blaumanis bija nelietis, bet Raudupiete bija idiote, un nekas piebilstams man tur vairs nav.

Dzīvē, pilnā ar nosalušiem ķermeņa locekļiem, agriem tumšiem rītiem un garlaicīgiem cilvēkiem, aaaaj, kā man patīk tevi mīlēt.

Kādudien es lidošu kosmosā un būšu mamma astronaute.

Gribu redzēt kādu šausmīgi muļķīgu un dumju, bet smieklīgu filmu. Vēl es gribu apskāvienu, kilogramu mandarīnu, jaunus aizkarus un lai Mauritānijā teroristi kļūtu par budistiem un visi noskumušie dabūtu savu Dakāru, un mieru virs zemes un cilvēkiem labu prātu arī dzan.