Tajā brīdī mēs gājām gar izcirtumu, uz meža pusi meklēt Mārtiņu, un vienīgais, kas pavērās mūsu acīm bija divas kupolu teltis. (līdz tam brīdim, pie ieejas mūs bija sagaidījis puisis, kas bija Jēzus izskata cienīgs un pa kluso mēs bijām paspējušas iztriekt aliņu, jo redz šis pasākums neatbalsta gaļu, narkotikas un grādīgos dzērienus) Izgājām cauri mežiņam un nonācām pie dzīvojamajām mājām. Tur mūs sagaidīja smaidošs tējotavas puisis, kura darba lete viegli šūpojās pakārta kokā, un, jau kaut kur aiz krūmiem, bija dzirdama Mārtiņa skaļā pašpārliecinātā balss. Sekojot tai, nonācām Pančās, kas give&get apmeklētājiekm ir jau labi zināmas un iemīļotas. Kopā ar Mārtiņu dodamies uz upi un palēnām jau sākam apzināt teritoriju, kas vairs nešķiet atsvešināta.

Pāris dienās no sākotnējās nepatikas nekas pāri vairs nav palicis un vide visapkārt un cilvēki tajā kļūst, ja ne par ģimeni, tad par attāliem draugiem/radiem, ko satiec labi ja reizi divos gados, bet tā mistiskā pazīšanā sajūta nepazūd. Vieta, kur rīta kafijas vietā pietiek ar peldi upē.

Es jau esmu mazliet naiva un man gribas ticēt, ka baltvīns, ko dzērām vakarā, kad Juglas dzīvoklī viesojās Malvīnes serbu draugs, patiešām tika kontrabandas ceļā pludināts no Krievijas uz Latviju caur Daugavas ūdeņiem, un ka konservi, ko man atveda vecaistēvs no Alūksnes ir lāča gaļas. Tur give&get muļķīgais un novazātais teiciens par to, ka visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu, vairs nešķiet tik nejēdzīgs. 

Telšu pilsētiņā pie mums pienāca klāt puisis un jautāja, vai mums neesot sāls, ko piejaukt salātiem. Es teicu, ka jā un vai derēs, tas, ka klāt ir citronpipari. Derēja un, atgriežot ķobīti, tam komplektā nāca divi banāni, kā pateicība. Visu festivāla laiku bija iespēja par ziedojumiem ēst pankūkas un dzert gardu tēju tāpat vien, kuras sastāvā bija sākot ar piparmētru un nobeidzot ar kanēli un citronu sēkliņām. Bija pieejama publiskā virtuve, ar gāzes plīti, kafiju, garšvielām un visa veida traukiem.

Atgriežoties civilizācijā man pietrūkt meža. Tās nesteidzības, ko var just zvilnot šūpuļtīklā un vērojot koku zaļās galotnes. Cilvēku, kas ir šeit un tagad, nevis pārbauda sociālos tīklus, savos telefonos, jo zonas tik un tā tur nebija. Nākamgad braukšu atkal un saukšu jūs visus līdz.