Piepūšamās haizivs asmeņainās staklītes ventilis atmeta sakarus.
Armaniminimurinav.
Dzīvot niansītēs - pieturēt sekundēs cik milisekunžu aizture [priekšture?] ir nolais/pagriez-tajam ūdenim, i-e/z-slēgtajai elektrībai, sev/citiem, citu sevī un citiem sevī.
;Sevī; varētu būt nākamais rektālā priekškara buram-veram vārds, pirms lielajām sāpēm, tūlīt aiz 88 vai cīņai
Balss ziņā sev esmu pateicis, ka svarīgākais dzīvē ir attieksme pret to, bet šoreiz [arī citreiz] es sev nepiekrītu, jo neatceros/nebiju pieskicējis tā brīža konteksta slāņojumu perspektīvas, kuras šobrīd pārliecinoši oponē citādāk.
Kas liek melot? - Vai tā pirmā reize bija tik neatvairāmi pievilcīga, ka to iemācījos/sapratu/pieņēmu kā ne-/normu, situācijas atvieglojumu, liederīgu aizsargmehānismu? Ja jau tas ir tik izskaužams, tad kāpēc joprojām tas ir manī? Feilerītis veido feilerīšus?
Daži vārdi manī pamodina sajūtas, notikumus, asociācijas, reakcijas, un citi - ieaijā, aizmidzina.
Tie mazie apmierinājumiņi, kad kaut ko nesaproti.
Neslēpties valodas gūstā.
Visi mani piepildījumi rada arvien dziļāku izsalkumu.
Ar katru pārkapumu esmu nolaupījis sev šķīstību. Esmu pavisam tālu no tā vietas, kurā neesmu tikai fragmentēts dažādu apziņu pārkāpumu izvilkums. Šeit ir auksti un bezatbildīgi, bet pagaidām vēl ir. Siltie vēji pietur palikt.
Oža redzei baigi neuzticas [rados tuvas, bet tomēr svešas], tāpāt kā vienmēr paņem visu laiku.
Kā man iet? - Kā jau visiem, lēnām mirstu! Cenšos to baigi nebāzt citiem acīs, citādāk atkal padomās kaut ko "Ūū-uu". Ehh, tas viss ir tik rēcīgi*, vai ne! Jā, kāpēc nē?
Subjektīvi, esmu mehānisko taimeru ceha priekšnieks, ar družbas vadītāja apliecību un noslieci uz vardarbību, bet tas ir tikai brīvdienās. Visu pārējo laiku objektīvā esmu normāls.
Cik ilgi Tu vēl spēlēsi šo nūģi? Oo, vēlies draudzīgāku izturēšanos? ...