Pienāca mana kārta izlīmēties ar Edgara kāša palīdzību Audi iespaidā. Vērtīga pieredze, kura atvēra durvis daudzdimensionālai realitātes izpētei un kurā sajutu pasakainu harmoniju itin visā. Pirmo, neapstrīdamo atslābumu apjautu, kad nespēju fokusēt redzi, lai cik stipri es to centstos [jā, tiešām, ar spēku pat mēģināju nofokusēties uz jebko, bet nulle reakcijas asumam]. Pēc brīža padevos, atlaidos no visa ierastā - ķermenis un prāts mani vairs neierobežoja. Biju dvēsele, kuras eksistenci biju noliedzis, jo nespēju izprātot, kur tā paslēpusies, jo vienmēr uzskatīju, ka tā ir tāda kā cilvēka jūtu pasaules būtība, ko dzemdējusi smadzeņu funkcija - apziņa, bet es kļūdījos. Tas ir kaut kas ārpus prāta, ko es vēroju un pieredzēju. Nē, es biju ārpus netaustāmā, neiedomājamā, jo biju augstākā sajēgas līmenī, kas bezprātīgi pieredzēja šos procesus nekompulsīvā manierē. Organisma funkciju atzari parciālā savienībā mierpilni dzīvoja savu dzīvi, kamēr es, kā levitējošs vērotājs, bez piepūles caurplūdu viņu pasaules. Vienā brīdī attapos ķermenī, kurš signalizēja deurinācijas nepieciešamību, citā brīdī - kognitīvi dzenot pēdas signāla cēlonim, apmaldījos veģetatīvajos procesos, i.e., vizualizēti pieredzēju kā mans emocionālais stāvoklis ietekmē parasimpātisko un simpātisko nervu sistēmu, kuru biju mazliet disbalansējis ar jaunajiem iespaidiem un uzsūkto ķīmiju. Būt miera labsajūtā ir tik dabiski! Manuprāt, šis apstiprināja manu apsveicamo imunitāti, kura noteikti pateicas par baiļu, stresa un tml. izskaužamu izpausmju svešumu. Tobrīd viss bija ārpus loģikas un likumsakarību robežām - neapzinājos, nedomāju, nejutu. Tikai atceroties pieredzēto, varu tam pietuvināt vārdu "harmonija". Saprotams, ka aprakstītais šķiet nesaprotams, bet žēl, ka to nav iespējams nodot tālāk, kolektīvā labuma vārdā [hah], jo tas vairāk kā iespaidīgi iespaidoja skaidro īstenību, kuru, caur šo objektīvo patiesību kopuma atskārsmi, esmu fundamentāli saduļķojis līdz apšaubāmībai, kurā zudusi garlaicības piegarša notrulinātajai ikdienai, kurā vienmēr cenšos kontrolēti ieviest svaigas vēsmas, ko nekontrolēti bremzē svarīgāki notikumi, kam tiek dota neapspiežama virsroka.

Nesen pieredzētais nosaka, ka visam ir sava individuālā īstenība, kurā tā pati izvēlas ko un cik daudz atvēlēt, lai to sauktu un izjustu par īstenību. Līdzīgi kā mūsu plakanajā pasaules skatījumā, kurā mēs esam ierobežoti pieredzēt kas ir aiz koka, ārpus perifērijas, starp emocijām vai neko. Kaut ko piedzīvot mēs spējam tikai tik, cik kāds cits to atļauj. Tieši ar savstarpējo attiecību harmoniju šķiet, ka neapzināti salauzu/pārvarēju šo atļauju sistēmu.

Sanāca gari, bet paldies apelsīna pamudinājumam nenoklusēt.