Jūs visi, kas man nepateica, ka esmu komā, esat fakinā komā!

-Čau, cikos būsi šodien?
-Nebūšu.
-Kā, nebūsi? Kāpēc?
-Man jāievieš galvā kārtība.
-Tas ir kā?
-Šodien pats sev esmu kukū dakteris.
-Ā, ok. Tu nezini, kur ir Ferarri uzgrieznis?
...

Šis bija plānots privātā statusā, bet lai jau...
Šī diena ir devusi apjausmas skaidrību vairāk kā visi mani dzīves gadi kopā. Atverot acis apskaidrībai, tās nācās pievērt, jo man sažņaudzās augšējā korpusa muskulatūra kamolā un spieda asaras acīs tik nevaldāmi, ka tam nebija iespējams pretoties, tāpēc atdevos šim procesam un, izbaudot to, turpināju raudāt. Pēc pāris minūtēm, šokētā apziņas stāvoklī, nelūgts pienāca otrais spēriens ["kick-in" skan krietni piemērotāk], kad apraudājos par to, ka esmu dzīvojis kā mironis starp dzīvajiem, mākslīgi sevi centies atdalīt no visa, un visvairāk iesāpējās sirds par to, cik daudz esmu sev nozadzis šajā miroņa stadijā, cik daudz nevajadzīgu ciešanu esmu sagādājis citiem un sev, cik skaistuma esmu palaidis garām, cik daudz ciešanu ir radījusi mūsdienu sabiedrība, savā aklumā, neizprotot dabu/radītāju, tātad sevi. Arī par to, ka beidzot esmu pareizā vietā, kur jūtu sevi, līdzās citiem un visam. Rakstot par šo pat asaras riešas...

Cik gadu desmitus es bēgu līdz šajai dienai? Mans šī brīža prieks varētu pabarot depresijas kontinentu!!! Lūk, ko nozīmē paņemt dienu sev.

Paldies Sel/Gun-ai par norādēm un ticību!

UPD. Abas manas pēdējās klabes ir spilgts piemērs kādam nevajag būt. Mācieties! [smej]