Sms. "Es šodien iegāju tavā klab.lv kontā, piedod, es tikai apskatījos vienu detaļu."
Es neatceros paroles. Es vairs neatceros e-pastam, kurbijkurnei, klab.lv, HPFF. Un šī sms bija glābējs. Es neatceros, kāds cits atceras.
Tāds klusums. Un snieg.
Šonakt ir skaista nakts.
Es piebēru viņa kafijai cukuru. Vienīgais, ko tovakar dzirdēju, bija: "Kam tu gatavo kafiju ar cukuru?"
Un tomēr jauki (nē, ne jauki, arī patīkami ne, nezinu, kā lai nosauc to apmierinājuma sajūtu un mazliet rūgtumu reizē) zināt, ka viņš pamana tādus sīkumus. Greizsirdība? Būs biežāk jāpieber kafijai cukurs.
- Eva?
- Jā?
- Nē, nekas. Tikai jauki zināt, ka tu arī neguli.
No visiem viņas ieteikumiem, kas izrauti no sazin kādas psiholoģijas rokasgrāmatas man patīk viens. Esi atklāta pret sevi, nemelo sev. Es, protams, nedomāju, ka no sevis kaut ko var noslēpt, tas izklausīto pēc personības dalīšanās vai šizofrēnijas, bet ar to es vairāk saprotu sevis nemānīšanu. Pievērt acis, cerēt, iegalvot kaut ko sev. Iestāstīt, ka tieši tā ir labāk, izdomāt neesošus attaisnojumus. Tas nekad neattaisnojas, nekas neizdodas. Un reizēm patiesība, realitāte rad ir vēl sāpīgāka. Viņa tiešām nav vainīga, ka man patīk tikai viens. Reizēm es guļu un skatos pelēcīgajos griestos, kam būtu jābūt baltiem, bet tie vienkārši sen nav krāsoti, es iztēlojos, kā viņa izvēlējusies tieši tādu karjeru. Viņa ir prātīga, patiesībā pat diezgan gudra, bet viņai ir slikta intuīcija izvēlēs, vai, kas vēl ticamāk, vecākiem ir pārāk liela ietekme. Viņa noderētu kādai bēdu sagrauztai atraitnei, kādam spītīgam pusaudzim vai darbaholisma saēstam biroja vadītāja vietnieka trešā izpalīga otrajam padomniekam. Kādam, kuram ir tanoreksija vai anorkesija. Viņa lieliski tiktu galā ar pusmūža krīzes nomocītu četrdesmitganieku, kas īsu svārku un svaigu asiņu dēļ grasītos pamest darba nomocītu sievieti un divas atvases, no kurām viena būtu īso svārku vecumā, tikai tāpēc, ka veltot visu vīram, viņa sieva būtu aizmirsusi par sevi. Jā, viņa ir laba psiholoģe/psihoterapeite/psihiatre (nekad neesmu sapratusi, kura viņa ir) tipiskiem gadījumiem, kuru izcelsme un risinājumi ir zināmi. Es nedomāju, ka esmu īpašāka par bēdu sagrauzto atraitni, vienkārši es neesmu rokasgrāmatas variants. Viņa netiek ar mani galā. Jo vairāk viņa ar mani runā, jo vairāk es jūtu viņas nespēku, bažas. Viņa baidās, vai rīkojas pareizi. Ikviens mans solis viņai šķiet viņas terapijas kļūda. Viņa nesaprot, kā es stundu varu blenzt griestos un nerunāt, viņa nesaprot, ka es tikmēr nejūku prātā, bet prātoju par viņas vecākiem, cepurēm vai Parīzi pusnaktī. Mani neinteresē pašizzināšana tādā veidā. Es varu atklāt par sevi daudz, runājot ar tiem, ko citi sauc par radniecīgām dvēselēm. Es varu izlikt sevi uz papīra, risinot citu problēmas, izprast kaut ko sevī. Mokoties ar nikotīna trūkumu, es varu izprast savu ķermeni, izanalizēt savas atkarības, redzot kādu filmu, kurā dramatiski bojā aiziet galvenā varoņa mīļotā sieviete, es cenšos izprast nāvi, iemeslus pašnāvības mēģinājumam, dzīvojot es saprotu, kāpēc mēģināju aiziet. Bet runājot ar cilvēku, kas man saka „Eva, jūs rīkojāties nepareizi, vai zināt kāpēc?”, „Jums pašai jāzina atbilde”, „Jūs bēgat no realitātes, iztēlojoties visas tās lietas” vai vēl trakāk „Tā jūs bojājat viņa dzīvi”, es vienkārši ieslēdzu pašaizsardzības un klusēšanas režīmu. Un tikai uzmanīgi taustoties uz priekšu, kā aklā tumsā, viņa mēģina mani izprast, kamēr es tīšām runāju dzēlīgi un pasaku tādas muļķības, ko nekad neesmu domājusi. Un tā viņai es joprojām esmu sabiedrības drauds, kāds ar crazy domāšanu un sabiedrības anomālija, kāds, kuram pēc viņas domām, pasaulē nekad nebūs vietas. Un viņa to prot iedvest manī, tā vietā, lai panāktu to, ka es iederos. Ja viņa šo izlasītu, varbūt pat izlemtu par pašnāvību.. Un tad es sēdētu mīkstā krēslā ar plastmasas rokturiem, sakrustotu pie potītēm kājas, ietērptas klasiskās laiviņās, švīkātu lapu, uzrakstītu dažus teikumus, urbtos cauri slimības vēsturei un jautātu: „Kas jums lika izšķirties par tik izmisīgu soli? Vai tas bija mēģinājums bēgt, noliegt problēmas un risinājumus?” Man šķiet, ka es neesmu tālu no tā. Es varu iztēloties sevi baltā halātā sēžam un smaidām. „Kāds prieks jūs redzēt! Nāciet iekšā, iekārtojieties ērtāk! Nu, un kā tad mums gājis, ko?” Bet pagaidām es iztikšu ar pārliecību, ka spēju ielūkoties acīs problēmām, atzīt savas nepilnības, un iešu uzsmēķēt, ja kaut kur atradīsies kaut viena sasodīta cigarete.
Es pateicu, ka esmu hinduiste. Un meitene, kas man prasīja, noģība.
Vakar zvanīja psiholoģe, jautāja, kur esmu pazudusi. Dažus mēnešus neesam tikušās. Bija visai interesanta saruna, cenšos precīzi atcerēties. Man ir laba atmiņa, kā izrādās.
- Eva, jūs zināt, cik svarīgas jums ir šīs tikšanās.
- Jā. (Ļoti nepārliecinošs.)
- Vai jūs atkal ceļojāt?
- Jā.
- Vai varēsiet pie manis šonedēļ atnākt? Man kā jūsu ārstei ir svarīgi būt par jums lietas kursā. Jūs saprotat, kāpēc, vai ne? (Neciešu tos psiho-ārstu jautājumus, tos "visas atbildes ir tevī".)
- Nu, tā īsti, nē.
- Nē?
- Man klājas labi, ja jums tas jāzina. To es varu pateikt arī bez vizītes.
- Kāpēc jūs negribat šo vizīti?
- Man to nevajag. (Nodomāju, ka man jau ir vizīte pa telefonu.)
- Vai esat droša? (Ir pilnīgi skaidrs, ka viņa domā - man ir problēma, ko es noliedzu.)
- Lūdzu, runājiet uz tu.
- (pauze) Eva, kas ar jums notiek?
- Es nolēmu, ka jābeidz cilvēkus uzrunāt uz jūs un likt, lai viņi tā runā ar mani.
- Kāpēc?
- Ē... es nezinu.
- Vai redzat... redzi, Eva, cik svarīga mums ir šī vizīte?
- Es negribu, man nav laika.
- Parīt man ir brīvāks.
- Parīt mēs ejam uz filmu.
- Mēs? Ar ko jūs... tu ej?
- Ar savu vīru.
- Eva, izbeidziet jokot! (tomēr jūtamas šaubas)
- Es nejokoju.
- Pa kuru laiku?
- Kas?
- Pa kuru laiku jūs... tu apprecējies?
- Kamēr neapmeklēju jūsu vizītes.
- Bet... tu teici, ka nekad neprecēsies!
- Bet es apprecējos.
- Tu mīli savu vīru?
- Es to nesaucu par mīlestību.
- Ko tu pret viņu jūti?
- Iekāri.
- Eva! (varbūt tas bija daudzpunktes teikums, bet viņai piestāvētu pārmetošais izsaukums)
- Piedodiet, man piedegs pankūkas.
- Vai tas ir attaisnojums, lai nerunātu?
- Nē, man tiešām piedegs pankūkas.
- Kopš kura laika jūs...tu gatavo ēst?
- Kopš man ir vīrs.
- Es nesaprotu. Kā tu tik pēkšņi esi mainījusies?
- Klausīju jūsu padomam un ļāvu visam notikt.
- Jā, bet apprecēties?
- (Cepu pankūkas ar vienu roku, protams, ka piedega.) Tas nav sarežģīti.
- Man šķiet, ka vizīte ir obligāta.
- Es aiziešu pie jums, kad man būs laiks. Un nekrītiet panikā, es neesmu sajukusi prātā. Man tiešām ir vīrs. Tas ir garš stāsts.
- Vai viņš vismaz jūs mīl?
- Kāpēc vismaz? Vai tad svarīgākais, lai viņš mīl mani, nevis es viņu?
- Jums pašai jāatbild uz šo jautājumu.
- Vai visi psihologi tā izvairās no atbildes? Labi, ja es nepārklausījos, mans vīrs atnāca. Un pankūkas ir pa pusei piedegušas.
- Eva...
- Jā, zinu, vizīte. Uz redzēšanos.
Es pat nesaprotu, kāpēc to pierakstīju. Droši vien nākamajā vizītē šī saruna būs jāpārspriež tā kā tā, tāpēc par sliktu jau nenāks.
Vai jums arī liekas, ka svarīgāk ir tas, lai otrs mīl jūs, nevis jūs viņu?
Es: Padod nazi.
Viņš: Ko?
Es: Nazi, padod man nazi.
Viņš: Nē.
Es: Ko?
Viņš: Nē.
Es: Nu, lūdzu, iedod man nazi.
Viņš: Nē, es nedošu. Un neprasi vairāk.
Es: Es taču nevaru sasmērēt tev sviestmaizes bez maizes!
Viņš: Tev maizei vajag? Ko tu uzreiz neteici?
(pēc brīža)
Es: Ko tu īsti domāji?
Viņš: Par ko tu runā?
Es: Nu, par to nazi. Kad es prasīju.
Viņš: Par asinīm.
Vakar peldējos negaisa laikā. Pārējie stāvēja krastā un kliedza, ka tas ir bīstami, ka es esmu traka. Viņš gan saprata, ka man vajag. Man vajag reizēm izdarīt kaut ko tik traku, lai neizdarītu neko trakāku. Stāvēja krastā ar fotokameru rokās un smaidīja. Jutos tik aizkustināta, ka jutu asaras kāpjam acīs.
Pēc tam salūts bija skaists. Neskatoties uz lietu un vēju, tas izdevās. Man šķiet, ka tas ir krimināli sodāmi, darīt ko tādu negaisa laikā. Bet tieši tad ir tās īpašās vibrācijas.
Cik skaisti vārdi piedziedājumā. Reamonn dziesmām visbiežāk tādi arī ir. Lai gan sākumā šķietami salkani, tādi pilni ar mīlestību, bet ieklausoties ir tā īpaši. Liekas, ka tikai man skan.
There’s just you and me, we are the only ones.
pamodos nenosakāmā vietā, tikai pēc brīža aptvēru, ka tas ir dīvāns. mans. šausmīgi sāpēja galva, nevarēju atrast tabletes. viņš izmetis visu, no kā es varētu būt atkarīga, pat aspirīnu. pudeles bija saliktas melnajos atkritumu maisos. viņš bijis veikalā. guļamistaba bija sakopta, gulta saklāta, paklājs iztīrīts. auksta duša daudz maz atmodināja, sajutos cilvēcīgāk. uz veļasmašīnas jau bija nolikta melnā kleita un smaržas. viņš ir tik kluss kā burvis. cenšos atcerēties vakardienu, bet neko vairāk par ciemiņu ierašanos un degvīna pudeli neatceros. bija skaļa mūzika. cerams, ka kaimiņi nedusmosies. acis sāp no datora. gribu melnu, stipru kafiju, bet dzeru zaļo tēju. līst. es gribu iziet uzsmēķēt.
