No visiem viņas ieteikumiem, kas izrauti no sazin kādas psiholoģijas rokasgrāmatas man patīk viens. Esi atklāta pret sevi, nemelo sev. Es, protams, nedomāju, ka no sevis kaut ko var noslēpt, tas izklausīto pēc personības dalīšanās vai šizofrēnijas, bet ar to es vairāk saprotu sevis nemānīšanu. Pievērt acis, cerēt, iegalvot kaut ko sev. Iestāstīt, ka tieši tā ir labāk, izdomāt neesošus attaisnojumus. Tas nekad neattaisnojas, nekas neizdodas. Un reizēm patiesība, realitāte rad ir vēl sāpīgāka. Viņa tiešām nav vainīga, ka man patīk tikai viens. Reizēm es guļu un skatos pelēcīgajos griestos, kam būtu jābūt baltiem, bet tie vienkārši sen nav krāsoti, es iztēlojos, kā viņa izvēlējusies tieši tādu karjeru. Viņa ir prātīga, patiesībā pat diezgan gudra, bet viņai ir slikta intuīcija izvēlēs, vai, kas vēl ticamāk, vecākiem ir pārāk liela ietekme. Viņa noderētu kādai bēdu sagrauztai atraitnei, kādam spītīgam pusaudzim vai darbaholisma saēstam biroja vadītāja vietnieka trešā izpalīga otrajam padomniekam. Kādam, kuram ir tanoreksija vai anorkesija. Viņa lieliski tiktu galā ar pusmūža krīzes nomocītu četrdesmitganieku, kas īsu svārku un svaigu asiņu dēļ grasītos pamest darba nomocītu sievieti un divas atvases, no kurām viena būtu īso svārku vecumā, tikai tāpēc, ka veltot visu vīram, viņa sieva būtu aizmirsusi par sevi. Jā, viņa ir laba psiholoģe/psihoterapeite/psihiatre (nekad neesmu sapratusi, kura viņa ir) tipiskiem gadījumiem, kuru izcelsme un risinājumi ir zināmi. Es nedomāju, ka esmu īpašāka par bēdu sagrauzto atraitni, vienkārši es neesmu rokasgrāmatas variants. Viņa netiek ar mani galā. Jo vairāk viņa ar mani runā, jo vairāk es jūtu viņas nespēku, bažas. Viņa baidās, vai rīkojas pareizi. Ikviens mans solis viņai šķiet viņas terapijas kļūda. Viņa nesaprot, kā es stundu varu blenzt griestos un nerunāt, viņa nesaprot, ka es tikmēr nejūku prātā, bet prātoju par viņas vecākiem, cepurēm vai Parīzi pusnaktī. Mani neinteresē pašizzināšana tādā veidā. Es varu atklāt par sevi daudz, runājot ar tiem, ko citi sauc par radniecīgām dvēselēm. Es varu izlikt sevi uz papīra, risinot citu problēmas, izprast kaut ko sevī. Mokoties ar nikotīna trūkumu, es varu izprast savu ķermeni, izanalizēt savas atkarības, redzot kādu filmu, kurā dramatiski bojā aiziet galvenā varoņa mīļotā sieviete, es cenšos izprast nāvi, iemeslus pašnāvības mēģinājumam, dzīvojot es saprotu, kāpēc mēģināju aiziet. Bet runājot ar cilvēku, kas man saka „Eva, jūs rīkojāties nepareizi, vai zināt kāpēc?”, „Jums pašai jāzina atbilde”, „Jūs bēgat no realitātes, iztēlojoties visas tās lietas” vai vēl trakāk „Tā jūs bojājat viņa dzīvi”, es vienkārši ieslēdzu pašaizsardzības un klusēšanas režīmu. Un tikai uzmanīgi taustoties uz priekšu, kā aklā tumsā, viņa mēģina mani izprast, kamēr es tīšām runāju dzēlīgi un pasaku tādas muļķības, ko nekad neesmu domājusi. Un tā viņai es joprojām esmu sabiedrības drauds, kāds ar crazy domāšanu un sabiedrības anomālija, kāds, kuram pēc viņas domām, pasaulē nekad nebūs vietas. Un viņa to prot iedvest manī, tā vietā, lai panāktu to, ka es iederos. Ja viņa šo izlasītu, varbūt pat izlemtu par pašnāvību.. Un tad es sēdētu mīkstā krēslā ar plastmasas rokturiem, sakrustotu pie potītēm kājas, ietērptas klasiskās laiviņās, švīkātu lapu, uzrakstītu dažus teikumus, urbtos cauri slimības vēsturei un jautātu: „Kas jums lika izšķirties par tik izmisīgu soli? Vai tas bija mēģinājums bēgt, noliegt problēmas un risinājumus?” Man šķiet, ka es neesmu tālu no tā. Es varu iztēloties sevi baltā halātā sēžam un smaidām. „Kāds prieks jūs redzēt! Nāciet iekšā, iekārtojieties ērtāk! Nu, un kā tad mums gājis, ko?” Bet pagaidām es iztikšu ar pārliecību, ka spēju ielūkoties acīs problēmām, atzīt savas nepilnības, un iešu uzsmēķēt, ja kaut kur atradīsies kaut viena sasodīta cigarete.