| |
[15. Mar 2008|21:12] |
Man patika dzīvot laukos. Katru dienu es spēlēju bēgšanas spēli. Savācu mantas ( t.i. pāris cepumus, ābolu un ko dzeramu )un gāju prom no mājām, un slēpos no vecvecākiem, kas visu dienu strādāja uz lauka un bija vienīgie cilvēki 4 km rādiusā, ja neskaita trako Ādolfu, kurš vēlāk tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā.
Vēl es netīšām laukos iestādīju divus plūmjukociņus. Bija rudens, tika celtas jaunās siltumnīcas. Es paņēmu divus zariņus, kas mētājās zālē un iespraudu tos zemē tā, lai tie veidotu arku. Beigu beigās sanāca tā, ka vēlāk aizmirstie kociņi ieauga un pirms diviem gadiem sāka nest augļus.
Man opis patika labāk. Varbūt tādēļ, ka viņš mācīja visu ko interesantu, bet varbūt tādēļ, ka ir alkoholiķis, nezinu kapēc, bet viņš man patika labāk. Reizi nedēļā viņš brauca uz Rīgu. Tad es ieskrēju savā istabā, no kuras varēja redzēt ceļu un skatījos kā viņš aiziet. Parasti es raudāju, man šķita, ka viņš nebrauks atpakaļ, bet viņš vienmēr atbrauca un viņam bija tāda veca, pelēka soma, no kuras es krāmēju ārā visu, kas Rīgā bija sapirkts. Saldumus gan es nekad somā neredzēju.
Jo ar saldumiem ir cits stāsts. Katru rītu, kad uzmodos, man zem spilvena bija vai nu pāris končas vai košļenes. Es nekad nevarēju saprast, no kurienes tās rodas. Opis nekad neteica, ka viņš tās lika zem mana spilvena. Taču kādu dienu es lēkāju pa vecvecāku gultu un pretī stāvošā skapja augšā es pamanīju saldumus. Nevis maisiņu ar konfektēm, bet visu plauktu, piebāstu ar saldumiem. Bet es neko nepaņēmu. Aizgāju pie opja ( ikdienā vispār pārāk daudz netika runāts ) un pateicu, ka esmu atklājusi saldumu slēptuvi. Opis pateica - no tevis jau neko nevar noslēpt. Nākošajā dienā saldumu tur vairs nebija un es varēju meklēt, kur tie ir noslēpti tagad.
Pa dienu es lasīju grāmatas un gulēju diendusu šūpuļtīklā, kas ievilkts starp diviem lieliem bērziem.
Vakari man ļoti patika.
Saulrieta laikā es parasti gāju līdz lielceļam un tad atpakaļ ( +/- 8 min. ). Ome to sauca par dienas mierīgo daļu, kad var pārdomāt visu, kas noticis, atpūsties no darbiem.
Ome arī man patika. Viņa laukos vienmēr staigā zilā lakatiņā ar pīlītēm un uz deguna līmē pieneņu lapu, lai neiesauļotos deguns.
Ja viņa mizoja gurķus, tad ar miziņām noslaucīja seju un to pašu darīju arī es. Savukārt upeņu vai jāņogu paštaisītās sulas, kas vienmēr stāvēja uz mūsu galda ome sauc par veselības eliksīru. Viņa vienmēr dzer ar ļoti maziem malciņiem, tad pasaka "mmmm...cik gardi!" un tad "īsts veselības eliksīrs". :)
Reizēm es pa nakti gulēju virtuvē, jo tur bija siltāks un man nebija tik auksti un bail. Bail man bija no "vilku miglas".
Vilku migla - laukos migla ir gandrīz katru vakaru un es gribēju kādreiz ieiet miglā, jo man šķita, ka pret miglu jāatduras kā pret vati, šķita, ka migla ir fiziski jājūt. Vienreiz es tā gāju pa pļavu, bet nekādi nevarēju to miglu noķert. Ome sauca, lai nāku mājās un sauca " arā vilku migla, nāc ātri iekšā", es protams uzreiz jautāju " kas tā tāda vilku migla ir ?" ome teica "tā šo miglu sauc tāpēc, ka tajā dzīvo vilki". Protams, ka man palika bail un es gāju uz māju.
Opis un ome cēlās ap 4iem vai 5iem no rīta, bet es ap 7iem, es vienmēr izgāju ārā uzreiz no mājas un pie akas vienmēr sakrauti spaiņi un bļodas, un katli ar ūdeni. Mazgāšanās sistēma vienkārša - paņem spaini un gāz ūdeni virsū. Man patika.
:) |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}