: Pārdomas par apziņu
Aiz neko darīt un tāpēc, ka interesē, brauzēju inernetus par jaunākajiem atklājumiem apziņas jomā. Uzzināju, ka neirozinātnieki nonākuši pie vienošanās, ka visiem dzīvniekiem arī ir apziņa (vs ka dzīvnieki ir instinktu vadītas mašīnas). Secinājums, kāpēc dzīvniekiem ir apziņa, ir no tā, ka dzīvniekiem ir tādas pašas smadzeņu struktūras, kā mums, kas izraisa apziņu, kā arī vienādi eksperimenti un farmakoloģiskas vielas izraisa līdzīgus efektus gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Jāsaka, ka man personīgi šitais nav baigais pārsteigums, jo es savulaik pētīju gan hipofīzi, gan hipotalāmu un tā tiešām ir -- esmu savām acīm skatījusi un rokām taustījusi visa veida smadzenes. Bez tam, tālāk ir secināts, ka prefrontālā garoza, ko parasti min kā personības centru, nav obligāts nosacījums apziņai. Putniem (kas visi pieder pie dinozauru atzara (man šis fakts ārkārtīgi patīk)) un astoņkājiem ir smadzenes pilnīgi savādākas, yet apziņa ir tāpat.
Apziņa kā tāda pēc jaunākajām teorijām ir integrācijas centrs visa veida stimuliem. Un apziņu mēs zaudējam katru vakaru aizmiegot, kā arī samazinām daydreamojot. Vēl interesanti ir, ka pie organisma sasalšanas apziņa kļūst lēnāka, bet pie karstas temperatūras aģitēta un var būt pat halucinācijas. Apziņa ir limitēts lielums un mēs varam vērst uzmanību tikai uz limitētu daudzumu stimuliem, kas paralēli noved pie daudzu citu stimulu neuztveršanas. Spēja uztvert samazinās ar vecumu, bet uztvere kļūst precīzāka. Šeit man gribās spekulēt vēl tālāk un skaidrot dzīves ātruma palielināšanos novecojot ar to, ka jo lielāks vecums, jo vairāk dzīvot var autopilotā. Jo vairāk dzīvo autopilotā, jo mazāk dzīvi uztver, hence mēs vnk nepamanām dzīves paiešanu. Jo vairāk jaunu iespaidu, jo vairāk tos atceramies, jo piepildītāks un subjektīvi lēnāks laiks. Tā piemēram reāli bīstamās situācijās šķiet, ka laiks paiet slow-motion, kaut gan eksperimenti rāda, ka nekāds slow-motion nepastāv -- acis un ausis neuztver signālus labāk šādās situācijās. Bet tā kā pilnīgi visa uzmanība tiek maksimāli pievērsta notikumam (plus aktivēti atmiņas centri), tad laiks šķiet, ka virzās lēnāk.
Un beigu beigās -- es esmu 100% pārliecināta, ka nekāda pēcnāves dzīve neeksistē. To pat ir ārkārtīgi viegli iztēloties, jo mēs neatceramies neko pirms dzimšanas un tieši tāpat es esmu 100% pārliecināta, nekāda apziņa pēc nāves arī nepastāv. Tas gluži vienkārši fiziski nav iespējams, jo nomirstot smadzenes ir cupļurkt, un nekādi procesi pilnīgi un galīgi vairs nav iespējami. Un jāatzīst, tas pat nav biedējoši dzīvot ar šādu apziņu - es varu neiespringt par kaut kādu pastaro tiesu, nāve neliekas biedējoša (nomiršana gan -- tas mēdz sāpēt) un var mierīgi koncentrēties uz simple pleasures of everyday life. Pēcnāves dzīve man ir kā Salatētis vai Lieldienu zaķis, labs joks.
Aiz neko darīt un tāpēc, ka interesē, brauzēju inernetus par jaunākajiem atklājumiem apziņas jomā. Uzzināju, ka neirozinātnieki nonākuši pie vienošanās, ka visiem dzīvniekiem arī ir apziņa (vs ka dzīvnieki ir instinktu vadītas mašīnas). Secinājums, kāpēc dzīvniekiem ir apziņa, ir no tā, ka dzīvniekiem ir tādas pašas smadzeņu struktūras, kā mums, kas izraisa apziņu, kā arī vienādi eksperimenti un farmakoloģiskas vielas izraisa līdzīgus efektus gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Jāsaka, ka man personīgi šitais nav baigais pārsteigums, jo es savulaik pētīju gan hipofīzi, gan hipotalāmu un tā tiešām ir -- esmu savām acīm skatījusi un rokām taustījusi visa veida smadzenes. Bez tam, tālāk ir secināts, ka prefrontālā garoza, ko parasti min kā personības centru, nav obligāts nosacījums apziņai. Putniem (kas visi pieder pie dinozauru atzara (man šis fakts ārkārtīgi patīk)) un astoņkājiem ir smadzenes pilnīgi savādākas, yet apziņa ir tāpat.
Apziņa kā tāda pēc jaunākajām teorijām ir integrācijas centrs visa veida stimuliem. Un apziņu mēs zaudējam katru vakaru aizmiegot, kā arī samazinām daydreamojot. Vēl interesanti ir, ka pie organisma sasalšanas apziņa kļūst lēnāka, bet pie karstas temperatūras aģitēta un var būt pat halucinācijas. Apziņa ir limitēts lielums un mēs varam vērst uzmanību tikai uz limitētu daudzumu stimuliem, kas paralēli noved pie daudzu citu stimulu neuztveršanas. Spēja uztvert samazinās ar vecumu, bet uztvere kļūst precīzāka. Šeit man gribās spekulēt vēl tālāk un skaidrot dzīves ātruma palielināšanos novecojot ar to, ka jo lielāks vecums, jo vairāk dzīvot var autopilotā. Jo vairāk dzīvo autopilotā, jo mazāk dzīvi uztver, hence mēs vnk nepamanām dzīves paiešanu. Jo vairāk jaunu iespaidu, jo vairāk tos atceramies, jo piepildītāks un subjektīvi lēnāks laiks. Tā piemēram reāli bīstamās situācijās šķiet, ka laiks paiet slow-motion, kaut gan eksperimenti rāda, ka nekāds slow-motion nepastāv -- acis un ausis neuztver signālus labāk šādās situācijās. Bet tā kā pilnīgi visa uzmanība tiek maksimāli pievērsta notikumam (plus aktivēti atmiņas centri), tad laiks šķiet, ka virzās lēnāk.
Un beigu beigās -- es esmu 100% pārliecināta, ka nekāda pēcnāves dzīve neeksistē. To pat ir ārkārtīgi viegli iztēloties, jo mēs neatceramies neko pirms dzimšanas un tieši tāpat es esmu 100% pārliecināta, nekāda apziņa pēc nāves arī nepastāv. Tas gluži vienkārši fiziski nav iespējams, jo nomirstot smadzenes ir cupļurkt, un nekādi procesi pilnīgi un galīgi vairs nav iespējami. Un jāatzīst, tas pat nav biedējoši dzīvot ar šādu apziņu - es varu neiespringt par kaut kādu pastaro tiesu, nāve neliekas biedējoša (nomiršana gan -- tas mēdz sāpēt) un var mierīgi koncentrēties uz simple pleasures of everyday life. Pēcnāves dzīve man ir kā Salatētis vai Lieldienu zaķis, labs joks.