: Atbilde uz vakardienas uzdevumu
Tātad pareizā atbilde: tirozīna kināzes receptoru apakšgrupa, ErbB receptoru ģints (family), kuri tiek nāvīgi [burtiski] ļoti daudz ekspresēti dažnedažādos vēža veidos, kā rezultātā notiek baigi daudzu asinsvadu augšana, kas, savukārt, nepieciešami vēža piebarošanai.
Pa punktiem:
Mums organismā ir baigi daudz šūnu. Visām šīm šūnām apkārt ir membrāna, kas ir būtībā "šūnu āda". Šī te membrāna sastāv no diviem fosofolipīdu (daļa fosfora, daļa tauku) slāņiem (kināžu bildē lielajiem objektiem pa vidu ejošā līnija ar tām bumbiņām). Tas izskatās šādi:
Šai šūnu membrānā ir vēl sabāztas iekšā visādas fīčas (kā redzams augstāk redzamajā uzskatāmajā piemērā). Viena no fīčām ir šūnu receptori. Tie ir tādi proteīni ar kuriem var saistīties dažādas molekulas, izraisot procesus pašā šūnā. Ņemsim par piemēru serotonīnu, jo gan jau ir pietiekoši daudz cibiņu dzēruši antidepresantus un dzirdējuši par selektīvajiem serotonīna atpakaļsaisīšanās inhibitoriem.
Tātad, normāli cilvēks staigā apkārt, ierauga smuku puķīti un viens nervs smadzenēs saņem informāciju no acs, ka "OOOO! Kas par smuku puķīti!" Šitas nervs tiek saukts par serotonīnerģisku, jo viņš var izdalīt serotonīnu. Tad nu šitas nervs zina, ka puķīte ir smuka, tas ir baigi forši, tamdēļ bliež no sevis laikā serotonīnu, sacīdams: "Priecājies, smadzene, priecājies!" Beeet, lai pārējie nervi varētu serotonīnu uztvert, viņiem jābūt pribambasam, kas to var izdarīt. Tā, piemēram, kā mēs Busuli pa SWH tagad dzirdēsim, ja nebūs rādžiņš? Nu nekā! Tamdēļ pārējiem nerviem, kas arī grib priecāties, ir jābūt serotonīna RECEPTORAM. Tad nu ja viņiem šitas receptors ira, tad serotonīns aiziet pie sava receptora, paspiež roku, receptors sarosās, un saka savai šūnai: "Hepī, hepī!", un šūna arī ir hepī. Un šis process var notikt vienlaicīgi ar daudzām šūnām, lai smadzene, kurā ir daudz nervu šūnu, paliktu pavisam hepī.
Savukārt attiecībā depresijas slimniekiem pastāv hipotēze, ka tas nervs, kam jābliež serotonīnu ārā viņu neražo. Ierauga viņš puķīti un saka - a man pofigā, stulbā puķe un nevis pārlaimīgs izlaiž veselu kalnu serotonīna ārā, bet mazu bišķiņu tikai. Parasti, pēc tam kad serotonīns paspiež roku receptoram, viņš saka: "Labi draugs, ziņu esmu nodevis, iešu tagad mājās." Un iet apakaļ uz savu nervu, kas viņu ir izbliezis ārā. Abet antidepresanti darbojas no sērijas: "Ha ha, mājās apakaļ netiksi!" un neļauj serotonīnam iet pie sava nerva. Tad nu viņš nabags iet apakaļ pie sava receptora. receptors turpina rosīties, un receptora šūna vislaik domā, ka wow, tā puķe gan ir nenormāli smuka.
Vizuāli izskatās šādi:
Tātad uz šāda pamata darbojas lielākā daļa šūnu un zāļu. Viena šūna padod signālu pārējām, izlaižot molekulu, molekula piesaistās pie receptora, receptors nodod signālu savai šūnai.
Tad nu tirozīna kināzes receptoru ErbB receptori ir tādi, kas ir atbildīgi par asinsvadu augšanu. Vēzis aug ļoti ļoti ātri, un lai viņš ātri augtu, viņam vaig ēst un dzert, un elpot. To visu visām šūnām piegādā asinis. Līdz ar to vēzis palaiž apkārt molēkulas, kas piesaistās ErbB receptoriem, šie tad izdomā, ū, bļā, asinis vajag un liek šūnai augt, taisot jaunus asinsvadus pa taisno uz vēzi. Vēzis tad nu pierijies līdz nemaņai un var augt daudz un dikti.
Tā lūk!
Tātad pareizā atbilde: tirozīna kināzes receptoru apakšgrupa, ErbB receptoru ģints (family), kuri tiek nāvīgi [burtiski] ļoti daudz ekspresēti dažnedažādos vēža veidos, kā rezultātā notiek baigi daudzu asinsvadu augšana, kas, savukārt, nepieciešami vēža piebarošanai.
Pa punktiem:
Mums organismā ir baigi daudz šūnu. Visām šīm šūnām apkārt ir membrāna, kas ir būtībā "šūnu āda". Šī te membrāna sastāv no diviem fosofolipīdu (daļa fosfora, daļa tauku) slāņiem (kināžu bildē lielajiem objektiem pa vidu ejošā līnija ar tām bumbiņām). Tas izskatās šādi:
Šai šūnu membrānā ir vēl sabāztas iekšā visādas fīčas (kā redzams augstāk redzamajā uzskatāmajā piemērā). Viena no fīčām ir šūnu receptori. Tie ir tādi proteīni ar kuriem var saistīties dažādas molekulas, izraisot procesus pašā šūnā. Ņemsim par piemēru serotonīnu, jo gan jau ir pietiekoši daudz cibiņu dzēruši antidepresantus un dzirdējuši par selektīvajiem serotonīna atpakaļsaisīšanās inhibitoriem.
Tātad, normāli cilvēks staigā apkārt, ierauga smuku puķīti un viens nervs smadzenēs saņem informāciju no acs, ka "OOOO! Kas par smuku puķīti!" Šitas nervs tiek saukts par serotonīnerģisku, jo viņš var izdalīt serotonīnu. Tad nu šitas nervs zina, ka puķīte ir smuka, tas ir baigi forši, tamdēļ bliež no sevis laikā serotonīnu, sacīdams: "Priecājies, smadzene, priecājies!" Beeet, lai pārējie nervi varētu serotonīnu uztvert, viņiem jābūt pribambasam, kas to var izdarīt. Tā, piemēram, kā mēs Busuli pa SWH tagad dzirdēsim, ja nebūs rādžiņš? Nu nekā! Tamdēļ pārējiem nerviem, kas arī grib priecāties, ir jābūt serotonīna RECEPTORAM. Tad nu ja viņiem šitas receptors ira, tad serotonīns aiziet pie sava receptora, paspiež roku, receptors sarosās, un saka savai šūnai: "Hepī, hepī!", un šūna arī ir hepī. Un šis process var notikt vienlaicīgi ar daudzām šūnām, lai smadzene, kurā ir daudz nervu šūnu, paliktu pavisam hepī.
Savukārt attiecībā depresijas slimniekiem pastāv hipotēze, ka tas nervs, kam jābliež serotonīnu ārā viņu neražo. Ierauga viņš puķīti un saka - a man pofigā, stulbā puķe un nevis pārlaimīgs izlaiž veselu kalnu serotonīna ārā, bet mazu bišķiņu tikai. Parasti, pēc tam kad serotonīns paspiež roku receptoram, viņš saka: "Labi draugs, ziņu esmu nodevis, iešu tagad mājās." Un iet apakaļ uz savu nervu, kas viņu ir izbliezis ārā. Abet antidepresanti darbojas no sērijas: "Ha ha, mājās apakaļ netiksi!" un neļauj serotonīnam iet pie sava nerva. Tad nu viņš nabags iet apakaļ pie sava receptora. receptors turpina rosīties, un receptora šūna vislaik domā, ka wow, tā puķe gan ir nenormāli smuka.
Vizuāli izskatās šādi:
Tātad uz šāda pamata darbojas lielākā daļa šūnu un zāļu. Viena šūna padod signālu pārējām, izlaižot molekulu, molekula piesaistās pie receptora, receptors nodod signālu savai šūnai.
Tad nu tirozīna kināzes receptoru ErbB receptori ir tādi, kas ir atbildīgi par asinsvadu augšanu. Vēzis aug ļoti ļoti ātri, un lai viņš ātri augtu, viņam vaig ēst un dzert, un elpot. To visu visām šūnām piegādā asinis. Līdz ar to vēzis palaiž apkārt molēkulas, kas piesaistās ErbB receptoriem, šie tad izdomā, ū, bļā, asinis vajag un liek šūnai augt, taisot jaunus asinsvadus pa taisno uz vēzi. Vēzis tad nu pierijies līdz nemaņai un var augt daudz un dikti.
Tā lūk!