Dienas prieciņi - Domraksts

Lai iestātos Kultūras akadēmijā, kas ir itin gards kumoss, kaut arī varbūt bezvērtīgs, ir jāraksta domraksts, kas satrauc mūs visus un tāpēc viņi, laipnie, šorīt bij sarīkojuši konsultāciju par to, kā rakstīt pareizi.
Bet daudz interesantāki bija cilvēki, kas atnākuši uz konsultāciju. Vēl precīzāk - tie, ko es pazīstu. Ja viss notiks, kā šbrīd izskatās, tad tur būs tāda kārtīga licejistu apvienība, jo apzinātie iekļūt gribētāji ir vismaz deviņi. Bet es apsveru šī jaukā pulciņa nodošanu, kaut vai par labu tiem Vācijas sakariem, jo atkal jau iekļūt Makarovas aizraujošajās teksta analīzes stundās es ne-gri-bu. Bet ko lai zina... Būtu jau jauki mācīties atkal starp vecajiem labajiem, vismaz nekāda stresa par to kā nekomunikablam murmulim atrast draugus.
Tur bija pat puisis ar valdzinoši jauko un silto smaidu, ko ieraugot šķiet, ka visā pasaulē vairs nav nekā slikta un neatrisināma. Es brīnos katru reizi to ieraugot.
Bet traki ir ar to domrakstu, ja vienīgā iespēja iepatikties žūrijai ir Latviju alegoriski salīdzinot ar plīša lāci grāmatu plauktā, tad es tikpat labi varu turpināt sēdēt. Un Koelju citēt nevarēs, sasodīts.