Dienas prieciņi - September 24th, 2011

Mjā. Laikam gan.

Ja pasaule būtu grimstošs kuģis, kas jātbrīvo no kravas, man liekas, man būtu jāpiesakās, jo es tik sasodīti bieži neredzu sev jēgu. Ne sabiedriski, ne privāti, es neesmu ne izklaidējoša, ne izdarīga, ne talantīga, nu nekāda. Ir tādi nekādi cilvēki. What's the point of me?

Nu labi, es bēdas neslīcinu ēdienā, es eju sevi nodzīt, esmu taču mazohiste. Nebiju vairāk kā gadu braukusi ar skrituļslidām, bet vakarā izdomāju, ka vajag. Bravo, es joprojām to māku darīt, sanāk arī atmuguriski un visādi krusteniskie, bet pirmajā reizē jau nevajadzēja. Nevajadzēja uz maksimālo braukt trīs apļus, kaut arī jau bija tumšs. Tā manas kājas nesāks mani mīlēt vairāk. Un es brīnos, kur ir mans pašsaglabāšanās gēns, vai tad man nebūtu jābaidās vienai naktī būt mežā?