Dienas prieciņi - July 28th, 2010

Man ir tik sasodīti neko negribošs noskaņojums, ka pat palasīt nebija spēka, tā nu es staipoties pa gultu atcerējos par brīnišķīgo, bet jau aizmirsto e-bibliotēku. Kaut arī es parasti aizmiegu klausoties tos stāstus un sajūta arī nav tik personiska kā lasot, tas bija vienīgis uz ko biju spējīga. Pāris random darbiņu paklausīšanās līdz apstājos pie Čehova "Cilvēks futlārī".
Ņemot vērā, ka tas, šķiet, bija pirmais Čehova darbs, ko noklausījos līdz galam, atļaušos izvirzīt teoriju, ko vēlāk pārbaudīšu, ka viņa talants ir detalizēti apraksti un dīvainas personības. Bet šis stāsts man nepatika, nē, jo Beļikovs bija tieši tāds cilvēks, kādi mani biedē,un man ir ar tādiem bijusi saskarsme, tāds kam vienmēr taisnība un kas visu dara pareizi, tāpēc gandarījumu sniedza vien nobeigums - viņš savu vietu atrada zārkā, drošā futlārī, kur arī pats jutās vislabāk. Labi viņam, labi man. Ā, vēl smieklīgi, ka viņam redzēt cilvēkus, kas brauc ar velosipēdu, šķita nepiedienīgi, trakāk vēl būtu tikai "staigāt uz galvām", lai kā tas būtu iespējams, un tad šis šausminošais skats laikam arī bija viņa beigu sākums.

Nozīmīgākais, kas bija manā rīcībā par šo filmu bija Lindas replika: "man bija fiziski slikti pēc tās filmas"
un, kaut arī man laikam nav tāpat, šī filma tomēr neiegūs manu mīlestību, kas gan nenozīmē, ka tā būtu slikta. Pat ļoti spēcīga, kas laikam ir Lars von Trier lauciņš (check).
Es ticu, ka cilvēku var novest līdz jebkam, tomēr man visu laiku likās dīvaina viņu reakcija uz lietām. Bet Larsa iztēle tikai pieņem apmērus un uz beigām tā sieviete nemaz vairs neatšķiras no Mizerijas, un lai tikai neļautu savam vīram aizbēgt, (ko viņš nemaz negrasījās darīt, man šķiet, bet vai tad es ko saprotu) izdzen viņam caur apakšstilbu mietu ar to smago virpu vai kā viņu un ar uzgriežņu atslēgu nostiprina. After seeing this, I start to be afraid of people even more. Ak, šīs neizdibinās cilvēka prāta dzīles! Tīri vai žēl, ka vismaz pagaidām es psiholoģijas studijas esmu nobīdījusi otrajā plānā. Tur pavīdēja visai interesanta teorija, ka "women do not controle their own bodies. Nature does" un, atceroties zvēru, kas reizi mēnesī atmostas sievietē, kā to aprakstīja Ikstena savā "Amour fou" (man patīk, kā visas lietas savietojas!) es tam patiešām varētu sākt noticēt. No offense, viņās tiešām reizēm atmostas kas pārdabisks un nav nekāds brīnums, ka viduslaikos vīrieši no viņām baidījās tik ļoti, ka centās ierobežot kā spēja.
Titros parādījās ļoti daudz interesantu profesiju cilvēki, piemēram, ļaunā, reliģijas, mitoloģijas, teoloģijas un nemiera pētnieki, un tam visam blakus arī šausmu filmu speciālists. Jā, šķiet, bija viss - mežs, vientuļa mājiņa tālu no civilizācijas, pagātnes rēgi, viduslaiku spīdzināšanas metodes, runājoši dzīvnieki, asinis un pat balsis galvā. Lieliski, Lars!
Jā, dzīvnieki... Ne pārāk daudz, bet laikam jau nozīmīgi, visbiežāk - stirnas, lapsas un kraukļi. Nu, jā, runājoša lapsa, kas zemā basā saka "chaos reigns" ir vairāk nekā dīvaini. Ko gan vēl var vēlēties?

Viss, jāiet braukāt ar skrituļslidām. Ļaušana datoram izklaidēt mani ne pie kā laba nenovedīs.

Trasi nelieši bija aizslēguši, atslēgu nolauzuši, tāpēc es pavizinājos pa tuvējo privātmāju rajonu un priecājos par to, kā viņi tur dzīvojas. Mans ultimate faforīts ir Bajāru 36 māja, tādā es nudien gribētu dzīvot, bet tā laikam nav tikai vienam cilvēkam...
Un vēl, es dušā ejot līdzi ievilku arī radio un kaimiņus spīdzināju ar Freda mazās sesdienas random mūziku.