|
[21 Nov 2006|04:01pm] |
Debesis bija vienmērīgi piepildītas ar dzeltenīgiem mākoņiem. Saules gaisma caur šo slāni visu apkārtni krāsoja diezgan gaišā, netīri dzeltenīgā krāsā. Vai varbūt apkārtne bija netīra, nevis krāsa...
Viņš gāja pa daudzos gados iemītu platu, pamatīgi noblietējušos taku, kad veda caur vienu no daudzajiem nelielajiem zaļajiem taisnstūriem, kuri dzīvi gulēja viscaur rajonam, starp piecstāvu blokmāju un tipisku autostāvvietu.
Bez netālo putnu skaļās čivināšanās, gaisa plašumā izskanēja arī tāda kā dziedāšana vai melodija. Kā sirēnu dziedāšana... Likās tā ir tik labi dzirdama un skaļa, ka pus pasaule to klausās. Viegli jaušami viena otru nomainīja ļoti augstas, metāliski dzidras, garas skaņas, kuras gan nevarētu saukt par čīkstēšanu. Tā klusi sākās, arvien pastiprinājās, līdz sasniedza pašu augstāko punktu, šajā brīdī nedaudz izmainot savu tonalitāti, un tad tikpat pakāpeniski, kā sākās, tā apklusa. Apmēram desmit sekundes katra veica šo nelielo kompozīciju. Pietam katrai no blasīm, tās augstums mazliet atšķīrās no citām, tapēc tās plūstoši mainoties, veidoja tādu kā savdabīgu, šķietami nebeidzamu melodiju, kautgan retu reizi komponists bija paredzējis arī gaužām īsu klusuma pauzi, kas ļāva klausītājam dzirdēt daudzkārtējo pēdējās nots atbalsi visā plašajā apkārtnē. Tikpat reti balsis dažreiz sāka skanēt divbalsīgi vai kanonā, izskanot divreiz vai pat trīsreiz skaļāk kā parasti.
Viņš klausījās šo skaņdarbu... Ikdienišķā domu kņada bija itkā palikusi kautkur iepakaļ... savrupi.
Negaidīti viņa dvēselē ietriecās apjausma. Nevis domu veidā, bet kā sajūtas. Nē, tās nevar saukt ne par sāpēm, ne par skumjām,ne sajūsumu, vai vēl kā. Tās ir neaprkastāmas. Šī apjausma uz mirkli sažņauda un sagrieza visus netveramos dvēseles organoīdus. Radušās sajūtas atbalsis lika viņam apstāties un aizmirst ne tikai gaisā vibrējošo dziesmu, bet pat visu apkārt notiekošo. Pareizāk sakot sajūta bija tik intensīva, ka tā uz brīdi izdzēsa apkārtni, laiku.
Attapies viņš iztaisnojās un lēni pacēla galvu pret debesīm un, aplūkojis smalko bērza bezlapu zaru loku sarežģīto zīmējumu pret dzeltenīgajām debesīm... viņš atcerējās un pasamidīja...
|
|
|
[16 Nov 2006|03:30pm] |
Viņu siekalainās mutes virinājās. Čāpstināja netīrās mēles. Duļķainās acis izvirda gļotainus, ķepīgus skatus, kas kā nogulsnes pārklāja visu, uz kā tika uzvelts šis skatiens. Uz priekšu grūdās rupjās rokas, kas tiecās sagrābt. Pretīgums piepildīja visu apkārtni... Un noslāpēja skaisto.
Kā ārstēt šos pusradījumus?
Eitanazēt, amputēt, kastrēt, izolēt, lobotomēt, anihilēt?
|
|
|
[15 Nov 2006|01:29am] |
Tukši apvalki rada tukšus apvalkus.
Tie visi meklē dzīvības sulu, ko iesūknēt sevī. Meklē visās nepareizajās vietās. Vienādās nodarbēs, irstošās parādībās, bet tas tikai notrulina. Meklē svešos korpusos, mēģinot apmānīt sevi un pieradinātos, kamēr beidzot smirdīga nāve atrod viņus visus.
|
|
| (novēlotais ieraksts) |
[15 Nov 2006|12:33am] |
|
Lēnām atgriežas apziņa... No
sākuma tā pavisam izplūdusi, bet tagad jau kristālskaidra.
Caur aizvērtajiem plakstiem redzu
siltu, patīkamu gaismu. Jūtu, kā tā viegli apņēmusi visu
ķermeni.
Lēnām atveru acis... Ieraugu
debesis. Bet tās nav zilas. Visas debesis pilda šī gaisma. Meklēju
sauli... Nav. Ir tikai šī gaisma, kas itkā nāk no visurienes un
nekur neaiziet. Maigā gaisma piepilda visu plašo vientulības
tukšumu, ko redzu sev apkārt. Līdz pat horizontam te nav ne jūru,
ne mežu, ne kalnu. Tikai viegli viļņotas, krāsainas pļavas. Tik
liels plašums. Un es te esmu vienīgais.
Lūdzu, es gribu pamosties no šiem
sapņiem! Vismaz no viena...
|
|
|
[07 Nov 2006|03:19pm] |
Un smaidīdams noslīgu uz sadragātajiem ceļiem, ar pretī pastieptām rokām, acīm mēmi čukstot cerību pēc sapratnes.
Nespļaušu ārā asinis, kuras slēpj smaids un arī nekritīšu, saraudamies čokurā, uz netīrās zemes.
Sevi jāiepazīst...
|
|
|
[06 Nov 2006|01:46pm] |
"nav vairs mīlestības. palikusi tikai iekāre..." viņš nodomāja, stāvēdams uz sasalušas sniega un ledus čupas un ar dīvainu skatienu nopētīdams savas rokas un cilvēku sejas, mēģinot saprast - kur ved šie cilvēku plūdi? un ko tagad viņam darīt?
ejot pa slidenu ietvi viņš no visa spēka iespēra ledus gabalam un nolēma: "viena būs!", un ledus gabals sašķīda sīkās dzirkstelēs, kamēr viegls žēlums ieplūda viņa sirdī.
|
|
|
[06 Nov 2006|01:19pm] |
Redzi tās sīkās sniega pārsliņas, kuras pret naksnīgo debesi izgaismo dzidrā mēnesgaisma? Uz mirkli tikai, līdz tās izzūd skaidrajā tumsā.
Tas ir viņš. Viņš, kas izkaisīja sevi pasaulei. Kas cauri aukstajiem mēness stariem kritīs, kritīs... krītīs.
Līdz nokritīs uz indīgā asfalta, kur viņu bradās cilvēku netīrie zābaki un viņa daiļo seju saēdīs sāls. Viņš gulēs te, līdz siltie saules stari viņu nogalinās.
Es paskatījos debesīs un redzēju kā es krītu.
* * *
Klusi atmostos. Kā no jauna piedzimis! Tikai locekļi kautkā stīvi, smaguma pielieti kā tādam vecam kraķim.
Domas skraida apkārt kā mazi, debīli cilvēciņi. Paceļu galvu un palūkojos apkārt.
No redzētā pēkšņi skaļi iesmejos...
Nekā neredz! Tikai jūtu - kāds ir netālu... blakus...
Turpinu gulēt uz izbaudu šo sajūtu... Pēkšņi pieraujos sēdus un iedomājos par Viņiem... Viņi neatbild...
Es palieku tepat...
|
|
|
[04 Nov 2006|05:04pm] |
|
jūra mēnesim, vai mēness jūrai liekas pievilcīgs?
|
|
|
[22 Oct 2006|04:10pm] |
|
aizmirsa
|
|
|
[21 Sep 2006|06:12pm] |
klusi sajauca
sārtlapu līgošanu
vēja pieskāriens
(...:::...)
|
|
| Bez autora.. bez nosaukuma. |
[24 Feb 2006|01:03pm] |
Nauda - smirdīgā viltus mācība.
Nauda - ko taisi tu pasauli?
Pa saulei Tevi nevajag, tevi vajag, lai spīdētu.
Bet kam tad Saule? Tad jau apžilbtu.
Jā, dzīves raibumi ir nieks, salīdzinot ar pārējo.
Krāsainas lupatiņas ielāpos.
Jā, viena parāpusies un smaida, redzot caurumu.
Caurums domā, ka lupatiņa priekš viņa.
Nekā! Lupatiņa zin, aizsedzot caurumu, ka neviens vairs neredzēs.
Un labi tas!
|
|
| Lielie strādnieki. |
[23 Nov 2005|04:44pm] |
Šajā mežā pārsvarā auga lieli ozoli. Pa retam gadījās redzēt arī kādu „svešu” koku – bērzu, liepu, alksni. Ozoli mežā bija ļoti veci. Tie bija tik resni, ka mazākos varēja apņemt ne mazāk kā divi cilvēki. Mežā vienmēr ritēja rosīga dzīve. Dažādi dzīvnieki meklēja sev ēdamo. Citi savā starpā cīnījās. Lielo zvēru mazuļi rotaļājās. Zālēdāji gausi košļāja zāli meža norās. Šeit bija ļoti liela dzīvnieku dažādība. Nevar pat iedomāties cik daudz šeit bija kukainīšu, rāpuļu un citu sīku zvēriņu, kurus uzreiz nevar pamanīt. Augsne bija ļoti auglīga, jo gadsimtiem šeit krājušies lapu un ozolu trūdi. Puķu un citu augu dažādība bija neaptverama.
Starp ozoliem arī dzīvoja dažas ģimenes. Tuvējā pilsētā viņus uzskatīja par dīvainiem un jukušiem, bet tie pilsētnieki, ar kuriem šie cilvēki bija runājuši, stāstīja, ka šie cilvēki it kā staro no laimes un ir ļoti izpalīdzīgi un laipni. Viņi pat izārstēja dažus pilsētniekus, kad ārsti nespēja palīdzēt, un nemaz neprasīja par to maksu.
Kādu dienu ieradās daudzi mežstrādnieki. Tie zāģēja un cirta dienām, nedēļām, gadiem. Katrs koks turējās līdz pēdējam brīdim. Tā, gadiem ejot, krita arī pēdējie koki visā milzu mežā. Ar dobju dunu tālumā pret zemi atsitās pēdējais diženais ozols.
Pakalniņā, kurš atradās nocirstā meža vidū, uz celma sēdēja divi mežstrādnieki. Abi bija tikko beiguši strādāt un vēlējās ieturēties. Pirmais no viņiem uzmeklēja savas pusdienas un jau sāka ēst. Bet otrais tikmēr raudzījās un domāja. Pēc kāda laiciņa viņš aizlūzušā balsī it kā pats sev teica: „Paskaties apkārt...”
Cik tālu vien varēja redzēt , stiepās neskaitāms daudzums celmu, dažviet zemē gulēja veseli stumbri, ap kuriem rosījās bariņi ar mežstrādniekiem. Bet visu auglīgo zemi klāja zari, sākot no sīkiem žagariem līdz resniem zariem, kuri atgādināja veselus kokus. Tālumā varēja redzēt arī to, kas palicis pāri no trim mājelēm, kurās agrāk dzīvoja dīvainie cilvēki. Pirmais strādnieks pārstāja ēst un ilgi lūkojās apkārt un domāja. Tad viņš it kā pārsteigts, it kā skumīgi teica: „Kad izcērt visu mežu, tad var skaidri redzēt to iznīcību, kas rodas, kad izcērt visu mežu...”
|
|
| Bērnība. |
[31 Oct 2005|01:09pm] |
Labdien! Mani sauc Emīls. Es eju bezmaksas valsts skolā. Esmu priecīgs, ka valsts man spiež pavadīt deviņus gadus skolas solā. Tur es mācos viskautko, kas man pilnīgi neinteresē. Es stundās labāk zīmēju vai rakstu, bet tad skolotaji uz mani dusmojas un speiž man darītto, ko viņi liek. Starpbrīžos ir ļoti skaļi. Man bieži pēc skolas sāp galva. Ja es nemācīšos to, kas man neinteresē, tad es dabūšu sliktas atzīmes un vecāki uz mani būs dusmīgi. Saka, ka ar sliktām atzīmēm nevar dabūt darbu nākotnē, bet man tā liekas, ka darbā būs tāpat kā skolā. Tur mācīs un liks darīt to, ko es negribu. Un es vēl nesaprotu kapēc cilvēkiem jāstrādā ne priekš sevis... Pēc skolas man ir liels nogurums, jo skola ir mokoša. Labi, ka mana zemapziņa, lika manam prātam aizmirst bērnudārzā pavadītos gadus, jo zemapziņa ir laba... Viņa cenšas palīdzēt aizmirst sliktas atmiņas. Žēl, ka vecāki, pirms mani radīja, nepadomāja, ka man bērnudārzā un skolā būs ļoti grūti. Laikam vecumdienās, kad atcerēšos bērnību, tad man atmiņā atausīs tikai fragmenti, jo pārējo manu bērnību apēda skola un bērnudārzs. Arī ar vecākiem reti bija labi, jo pārsvara viņi kādam strādāja un bija ar viskautko aizņemti. Bet laikam tas viņiem labāk patika, nekā būt kopā ar saviem bērniem. Viņi pastāstija kapēc viņi strādā, bet es vienalga nesapratu, kapēc viņi labāk strādā un ved mani tur, kur man nepatīk, nevis rada laimīgu laiku kopā ar saviem bērniem. Teica ka tā iekārtota pasaule, bet es lūdzu, lai viņi to maina. Tagad, pēc vairākiem gadiem, es sapratu, ka vecāki negrib mainīt pasauli, lai bērniem būtu labāk, tapēc es centīšos viens pats.
Citu bērnu tēti un māmiņas... Padomājiet vai jūsu bērnam ir patiešām labi, un vai viņi arī klusībā nelūdz, lai jūs darītu viņiem labāku pasauli...
|
|
| Ko Zeme mums varētu pateikt? |
[25 Oct 2005|01:19pm] |
Pēdējā laikā cilvēki gan palikuši ļoti negudri un nezin kapēc sākuši mani ļoti sāpināt. Tā jau es priecajos par viņiem, bet gribas tomēr pateikt, kas man dara sliktu.
Ļoti nelāgi man ir no tiem veidojumiem un manis. Tur dzīvo daudz cilvēki. Nav labi tik daudziem dzīvot kopā, jo tā es nevaru jūs uzturēt. Šīs pilsētas rada mākslīgus atkritumus, kurus man grūti pārstrādāt un gāž manās dzīslās vai samet lielās čupās. Tur viss tiek uzturēts mākslīgi un nedabiski. Paši cilvēki tur lēnām saindējas. Tajās vietās neviens, pat es, nevaru viņiem īsti palīdzēt. Visu paši cenšas, bet nevar. Par mani galīgi aizmirsuši tur dzīvojošie. Arī tās mašīnas man ļoti kaitē. Grūti jau elpot palicis, cik to daudz. Un lej tajās mašīnās to, ko izsūc no manis. Drīz es palikšu bez asinīm, ja tās visas padarīs par indīgām, smacējošām gāzēm.
Daudzus citus minerālus, rūdas un iežus rok ārā no mana ķermeņa un nesaprot, ka man arī tie ir vajadzīgi. Sarok tādas lielas rētas un tā arī atstāj. Cilvēki iznīcina vissarežģītākos organismus, lai taisītu kautkādas primitīvas ierīces, kas nespēj dot nekādu labumu, bet tikai apgrūtina mani un pašus cilvēkus. Pāri visai virsmai cilvēki man izveidojuši visādus kanālus, ceļus, vadus, līnijas. Nekā netieku skaidra kapēc tādi vajadzīgi...
Daudzās vietās manu ādu padara jēlu ar arkliem un visādām citādām mašīnām un kaisa tajā visādas indes, domādami, ka tās palīdzēs. Pēctam lielā laukā iesēj viena veida augus, kas pamīšus augot man dara labu, bet lielā laukā augot kaitē. Jāsēj pamīšus. Un kad novāc manis dotos augļus, tad neko neatdod atpakaļ. Vai tiešām cilvēki ir tik skopi? Un grib lai nākamgad atkal būtu laba raža kautgan vecajā vietā visu spēku atdevu augļiem, bet man neiedeva ar ko atjaunoties.
Pēdejā laikā cilvēki izcirtuši lielu daļu ļoti vajadzīgo mežu. Lielas manas virmsas platības palikušas ļoti sausas, bet citas atkal ļoti slapjas. Neesmu vesela, jo nav mežu. Arī drīz elpot kļūs ļoti smagi, ja nebūs vairāk koku. Meži ir galvenais, kas man vajadzīgs. Bez tiem es nekā nevaru dzīvot.
Cenšos saturēt savas zemestrīces, plūdus, sausumus un citas lēkmes, bet nu jau ļoti grūti man paliek. Mēģinu visādi cilvēkiem pateikt, lai tā nedara. Es ļoti gribētu dzīvot ar viņiem kopā. Es dotu cilvēkiem ēdienu un visu vajadzīgo un viņi man dotu dzīvesprieku un laimi. Ceru, ka cilvēki laikā attapsies. Es centīšos izturēt cik varēšu.
|
|